Pavasarī uzplaukst visas sievietes . Saruna ar Valdi Lūriņu 0
Aprīļa pirmajās dienās Nacionālajā teātrī topošās izrādes “Latgola.lv–2” veidotāji devušies kārtējā ekspedīcijā uz Baltinavu, lai filmētu un fotografētu materiālus, kas nepieciešami izrādei, kas skatuves dzīvi sāks mēneša otrajā pusē. Vaicāju izrādes režisoram Valdim Lūriņam, vai, veidojot jau otro izrādi par Latgali, viņam izdevies iepazīt latgaliešu dabu?
– Ja neesi dzimis un audzis Latgalē, tad līdz galam latgaliešus nevar iepazīt. Esmu dzimis Sibīrijā, pēc tam laimīgi ar mammu un vecomāti atbraucām uz Rīgu. Vairāk iepazinu Kurzemes jūrmalas pusi, kur vienpadsmit vasaras ar zvejniekiem devos jūrā. Bet atceros arī kādu jauku vasaru, kas aizvadīta Latgalē, darbojoties Jāņa Ērenštreita vadītajā Doma zēnu kora nometnē. Zinu, ka latgaliešiem ir karstas asinis. Ja horeogrāfs Alberts Kivlenieks, kura saknes sniedzas Latgalē, ir dusmīgs, tad labāk pa rokai viņam netrāpīties. Tāpat latgaliešiem piemīt spīts, optimisms, humora izjūta un, neraugoties uz materiālajām grūtībām, viņi spējuši uzturēt savu garu. Bez slienāšanās saku, ka Latgales cilvēki kļuvuši par mūsu draugiem un ceru, ka mēs neesam viņiem apnikuši. Kad, veidojot pirmo “Latgolu”, atbraucām no Baltinavas ekspedīcijas, aktieriem pēc tam daudz kas vairs nebija jāpaskaidro uz skatuves, – stāsta režisors.
Pavaicāju, kādas sajūtas viņam raisa pavasara atnākšana. Vai tas saistās ar radošumu, darbīgumu vai laiskošanos?
– Pavasaris man lielākoties saistīts ar radošiem darbiem. Man patīk pavasarī būt Liepājā, un biju priecīgs, ka šajā gadalaikā kādreiz man nācās strādāt Liepājā, lai gan redzēju tikai teātri un viesnīcu. Tā pa īstam pavasari vienreiz esmu izbaudījis savos laukos. Tobrīd nebija lielo darbu, es varēju nodzīvot “Zeltiņos” no pirmā sniega līdz pirmajām lapām. Pamanīju, ka katrai dienai ir cita krāsa, jutu, kā daba dzīvo. Pavasaris man saistās ar to, ka bērni kļūst nevaldāmi. Puikas skrituļo, brauc ar riteņiem, spēlē futbolu. Kā saka – vecās govis ir mierīgas, bet teļi ir traki, – nosmaida Valdis.
Viņš ir četru bērnu tēvs, no kuriem divi jau izauguši, bet divi jaunākie vēl aug. Valdis vēlējies, lai pirmā būtu meita, un tā arī noticis. Kad Dita bijusi maza, viņa sacījusi – es tev būšu vienīgā meita. Un arī tā izrādījusies patiesība. Dēlam Niklāvam ir 24 gadi, viņš ir jurists, un Valdis par dēlu saka – sakarīgs puika. Niklāvam no visiem visvairāk patīk uzturēties “Zeltiņu” laukos, kur labprāt iesaistās saimnieciskajos darbos. Jaunākajiem dēliem – Kristapam ir četrpadsmit gadi, Valteram desmit.
Saku Valdim, ka var vien apbrīnot novēroto saskaņu, kas valda starp viņa bijušajām ģimenēm. Kad visi pulcējas kopā kādā pasākumā, rodas iespaids, ka viņi ir viena liela, draudzīga ģimene.
– Tā pulcēšana nav mans nopelns. Dita ir pie vainas, viņa vākusi visus kopā. Es neesmu ar bijušajām sievām nonācis naidpilnās attiecībās. Ja attiecības beigušās, tas nenozīmē, ka visa dzīve beigusies. Taču šķiršanās vienmēr ir sāpīgs pārdzīvojums abiem, lai kurš arī būtu tās ierosinātājs, – teic Valdis.
Pirms neilga laika Valdis noslēdza laulību ar dzīves partneri Ritu, viņi kopā ir jau padsmit gadus. Vai vajadzēja rasties kādam iemeslam, lai atkal būtu precēta vīra godā?
– Nonākot prātīgos gados, sāc saprast, ka jāsakārto dzīve, jo tu nedzīvo viens. Blakus ir otrs cilvēks, bērni, kuri nākuši pasaulē šajās attiecībās. Tie arī bija iemesli, kāpēc atkal esmu precēts vīrs, – paskaidro Valdis.
Ir pāri, kas rāmi un mierīgi nodzīvo visu dzīvi ar vienu partneri. Valdim šīs ir trešās laulības. Spriežu, ka viņa straujā daba un vēlme pēc pārmaiņām liegusi “iesūnot” vienās attiecībās.
– Varbūt tā noticis tāpēc, ka esmu ļāvies dzīvei, bet tas nenozīmē peldēšanu pa straumi. Neesmu vairījies no izaicinājumiem, un tas, manuprāt, ir labāks ceļš nekā norobežošanās. Nevaru apgalvot, ka man ir daudz draugu, bet varu teikt, ka ir daudz cilvēku, kurus saucu par savējiem. Jo ilgāk dzīvoju, jo viņu loks kļūst plašāks. Un tā ir laba sajūta. Nedomāju, ka esmu debesu dāvana, taču jācer, ka manī ir arī kas labs, – spriež Valdis.
Strādājot pie jaunas izrādes, režisors noteikti nevar, izejot no teātra, izslēgt savas smadzenes. Un, ja vēl darbs buksē, tad pieņemu, ka Valdis aiziet mājās kā melns mākonis. Vai šādos gadījumos cilvēks līdzās var kā palīdzēt?
– Kundze jau redz, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Viņa mēģina noskaidrot, kas noticis, bet es mēģinu neatbildēt, jo pats to nesaprotu. Cilvēka vislielākais ienaidnieks ir bailes no kaut kā. Baiļu dēļ sāc šaubīties, un tad arī sāk neveikties. Režisora profesijā pie visām izrādes veiksmēm vai neveiksmēm ir liela tava klātbūtnes deva. Man vismaz sešas reizes ir piedāvāts kļūt par kāda teātra vadītāju, bet vienmēr esmu atteicies, jo neuzdrošinos ilgākā periodā uzņemties atbildību par citu likteņiem.
Pastāv uzskats, ka cilvēks pats ir savas dzīves režisors. Vai režisors Valdis Lūriņš tam piekrīt?
– Tā distance jau ir iezīmēta, no būtiskās līnijas nevar noiet, bet var pēc izvēles paspert soļus sānis. Ne velti cilvēki ieklausās savā iekšējā balsī, intuīcijā, un intuīcija ir pašsaglabāšanās instinkts, – uzskata Valdis.
Viņa pirmā profesija ir aktieris, bet kur jau tas laiks, kopš vairs nav spēlējis uz skatuves. Aktieriskās maņas gan ar gadiem nezūd. Par to varējām pārliecināties seriālā “Ugunsgrēks”, kur Lūriņš spēlēja meitas Martas piedzērušos tēvu. Tagad svētdienu vakaros viņš redzams TV šova “Izklausās redzēts” žūrijā. Jautāju, kāpēc viņš allaž sēž tik nopietns un ar sarauktu pieri?
– Šajā projektā ļoti būtisks ir radošums, un tas nav iepriekš paredzams. Esmu pārsteigts, ka rezultāts ir cerīgāks, nekā biju gaidījis. No dalībnieku puses tas ir izaicinājums – piekrist pārvērtību riskam. Es ļoti uzmanīgi skatos katru priekšnesumu, baidoties kādu aizvainot. Ja kāds teic, ka atdarināšanas šovs ir pupu mizas, tad būs to ļoti pavirši skatījies, – teic Valdis.
Bet, no darba runām atgriežoties pie pavasara, Valdis uzskata, ka tas ir labs vitamīns, īpaši jau sievietēm.
– Uz večiem tas attiecas mazāk, bet sievietes pavasarī uzplaukst. veras vaļā kā lapas no pumpuriem. Pavasaris sniedz lielāku apvārsni. Ziemā cenšas norobežoties, paslēpties, bet pavasarī nāk ārā. Pavasarī vīriešiem visas sievietes šķiet skaistas. Taču svarīgi, lai viņas pašas arī tādas justos. Ja iekšējā sajūta būs kā pelēkai pelei, tad neviens neievēros, – pārliecināts Valdis.
Es kārtējo reizi piesaucu drūmo statistiku par vīriešu dramatisko mazākumu mūsu sabiedrībā. Visām plaukstošajām un ziedošajām dāmām viņu gluži skaitliski nepietiek.
– Es gan šajā jautājumā nevarēšu palīdzēt. Vīriešu ir tik maz tāpēc, ka ir vājāki par sievietēm, grūtāk panes nelaimes, slimības. Neraugoties uz masu, vīrieši ir daudz trauslāki. Sievietes ir dzīvotspējīgākas, viņas stiprina arī iekodētais mātes instinkts, – skaidro Valdis.
Lai arī viņš bilst, ka vīriešiem pavasarī visas sievietes šķiet skaistas, taču noteikti, ka uz ielas skats ilgāk aizķeras pie jaunākajām. Bet tas jau tikai dabiski.
– Tā jau nav, ka tikai vīrieši pēc gadiem četrdesmit sāk skatīties uz jaunākām, arī sievietes šajā vecumā raugās uz jaunākiem džekiem. Tādā veidā cilvēki cenšas ieķerties elkonī jaunībai, rast jaunas emocijas. Taču ar laiku jāmācās novērtēt to, kas ir blakus, tos svētku mirkļus un dāvāto mieru. Senāk laukos svinēja sestdienas un svētdienas, ģērbās godu drēbēs, brauca uz baznīcu, kurināja pirti, cepa baltmaizi. Mums arī vajadzētu prast savā ikdienā un vidē kaut ko pamainīt, uzlabot.
Jebkurā cilvēkā tomēr paliek noslēpums, ko nevar izstāstīt. Tāpat kā dzīvības ķēde, aiziešana mūžībā, tās visas ir mīklas sastāvdaļas, – nosaka Valdis.
