“Kariņa kabinets nr. 2 ir dāvana latviešu tautai ar domājošiem, saprotošiem, profesionāliem ministriem,” Egila Līcīša feļetons 10
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bimbom-bimbom, pagājšnedēļ torņos zvanīja zvani, vēstot, ka mūsu trinitārai (trīsvienības) valdībai apritējušas apaļas simts dienas. Viņa Ekselence Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš atkārtoti nonācis Ministru prezidenta krēslā, tuvākie līdzgaitnieki arī nav no nulles sākuši. Veidojas patriarhāta iekārta, kurā senlatviešu virsaiša Kariņa un nacionālo bajāru vienotā virsvadībā būsim nodzīvojuši 1500 un vairāk dienas un turpināsim saules mūžu. Un nekas. Gabals nevienam nav nokritis. Ar valdības atbalstu arī 2023. gada grūto ziemu Latvijas cilvēki pārlaiduši par spīti mājsaimniecības satricinošajam malkas, ogļu un pārējā kurināmā cenu kāpumam. Kad parādīsies agrie dārzeņi, ceļš uz sociālo eksploziju tiks novērsts, pavasarī uzelposim vieglāk.
Par gaišā cilvēka Krišjāņa otrās valdības pirmo simts dienu atskaites termiņu domas dalās. Ne tikai valdības uzticamākie draugi un pielūdzēji, bet lielākā, pat nospiedoši lielākā sabiedrības daļa uzskata, ka Kariņa kabinets nr. 2 ir dāvana latviešu tautai ar domājošiem, saprotošiem, profesionāliem ministriem – korifejiem, kuri atradīs izeju no sarežģītākajiem stāvokļa samezglojumiem. Iedzīvotājus drošina tas, ka Māris Kučinskis pārņēmis iekšlietas, un laukos atgriežas tie laiki, kad, dodoties prom, saimnieki neslēdza ciet namdurvis. Zagļi iznīdēti, mums tāpat vairs nav ko ņemt – ziņo reģionos dzīvojošie.
Ar entuziasmu labklājības ministres postenī sākusi darboties Evika Siliņa, kurai pensionāri nav nekādi kājpamesli, bet sadarbības partneri, maznodrošinātos sasniedz daudzveidīga palīdzība, tiek strādāts pie mūsu bērnu gaišākas nākotnes. Satiksmes ministrs, zaļoksnais Jānis Vitenbergs, vīrs kā vērsis – vispār gatavs skaldīt un pārvietot klintsbluķus! Arī Finanšu ministrija, kopš prom ir vecais skopulis Reirs, jaunā, talantīgā Arvila Ašeradena vadībā ir dzemdinājusi lielāko budžetu valsts vēsturē, ar ko tiks celta darbaļaužu labklājība līdz nepieredzētam līmenim.
Lai gan budžetam nebija izspiedušās ribas, tomēr tas nav tik piepildīts, ka pietiktu visām vajadzībām. Precīzāk sakot, finanšu ministrs kristīgi lauzis pa gabalam, sabalansējis pa miljons eiro kumosam, bet nav palicis ne graša pie dvēseles, lai samaksātu skolotājiem un atbalstītu medicīnas darbiniekus. Tie atkal cēluši savas netaisnīgās, pārmērīgās prasības – streikošot.
Nu lai kasās, tikām valdības galva ar diriģenta zizli un ministri aizņemti ar ekonomikas transformāciju. Cilvēki daudzkārt kautrīgi lūguši – Ministru prezident, valdības locekļi, sakiet, lūdzu, ko tas nozīmē? – un arvien saņēmuši saprāta balss diktētas atbildes. Daža atbilde skan, ka ekonomikas transformācija esot prioritāra naudas līdzekļu izsniegšana drošībai, veselības aizsardzībai un izglītībai, bet cita – ka tā esot pašvaldību apceļošana un pārrunas ar provinces līderiem. Citi domā, ka ekonomikas transformācija nozīmējot to pašu, ko “incests”, un vēl citi attrauc, ka tā esot inovatīvi stratēģiska domāšana ilgtermiņā.
Bez šaubām, atrodas eksperti – ļaunvēļi –, kuri dod pērienu pa valdības locekļu stilbiem, apgalvojot, ka monitorējuši pārāk sīkus sasniegumus un vien dažus gramus paveiktu darbu. Kritiķiem pievienojas mediju neobjektivitāte, kas uzdod ciniskus jautājumus, ar kuru galu Kariņa valdība vispār domā, un nesaudzīgi džinkstina, ka akla vista prastu labāk vadīt valsti. Šie īdētāji cenšas nocenot valdības vadītāju, pazemināt Krišjānīti par “pirmo un lielāko valdības problēmu” un raksturot tautisko Kariņkungu kā eirobirokrātu kārtai piederošu vai “tehnokrātu no Amerikas”. Tā nav taisnība, tādā veidā publiku smīdina vien no laivas izmestā opozīcija un sēklī izsviestais Saeimas mazākums.
Kamēr vēl nav izpildīti daži darbiņi – inflācijas apturēšana, atrisināts banku virspeļņas nodokļa jautājums – un klupšus krišus ievieš obligāto karadienestu, vēlētāji nav mierā vienīgi ar valdības izcilnieku avansēšanu ar ikmēneša papildu atlīdzības tūkstošiem. Pret amatpersonu algu pacelšanu, lai tie vairs nepeldētos pirmšķirīgā olīveļļā, savākti 10 000 parakstu un plaši protestēts. Taču tuvojas noliktā 15. aprīļa izvērtēšanas stunda, kad nepamatoto lēmumu valdība atcels un atalgojumu limitēs saprātīgās robežās.
Rezumējot, ministri darbojas harmoniskā viena veseluma valdībā kā vispāratzītas savas jomas autoritātes. No ansambļa izkrīt vienīgi izglītības ministre Anda Čakša, kura iemaldījusies pārvaldāmajā lauciņā kā baltais zvirbulis un nekompetences paraugs. Gatava lemt iznīcībai mazās lauku skoliņas, nežēlībā aizvērt ciet pat “Kalna Kaibēnus”. Pēc ministres atkāpšanās, vietā nākot veselīgāk domājošai personai, domājams, izglītības sistēmu izdosies saglābt.
