Dziedniece Laima Kārkliņa: Pavadīt dvēseli ceļojumā 2
Dziedniece Laima Kārkliņa: – Piederu pie tās ekstrasensori jutīgo cilvēku un dziednieku grupas, kuru spēju attīstību liktenīgi ietekmējusi pārdzīvotā klīniskā nāve, kurā nokļuvu nepareizas medicīniskās ārstēšanas dēļ.
Atceros, ka tuneļa vietā, ko redzot citi, es kritu iekšā akā. Kādā brīdī sajutu, ka guļu uz lielas, siltas plaukstas un tā mani ceļ uz augšu. Pēc vairākiem kritieniem un celšanās ieraudzīju zvaigznīti un tiku izcelta gaismā.
Tagad esmu pārtapusi cilvēkiem par ceļa rādītāju, bet tāda ceļa, pa kuru jāiet katram pašam. Palīdzot, dziedinot strādāju ar cilvēka psihi, dzīves uztveri, mēģinu katram atrast to brīdi un vietu, kur viņš ir kļūdījies.
Atnāk cilvēks un stāsta, ka neveicoties, laikam būšot nolādēts. Skatos, sprands ciet, asinsrite vāja. Kā tad var veikties, ja ar galvu nevar padomāt.
Starpskriemeļu disku deformāciju dēļ vēnas ir saspiestas, asinsrite bremzēta, rokas tirpst, galva un pleci brīdina ar sāpēm, cilvēkam grūti analizēt, izlemt.
Īsti lāsti mēdz būt reti. Problēmu un slimību cēloņi pārsvarā ir cilvēka paša fiziskās, emocionālās un sajūtu vainas. Kā var veikties dzērāju sievām, ja dzērāji fiziski, emocionāli, enerģētiski velk sievas, savas ģimenes, kā saka, uz leju. Jebkurš dzērājs ir enerģētiskais vampīrs, kas atvieglina savu stāvokli, ņemot ģimenes locekļu enerģiju; emocionālais – rīkojot skandālus, fiziskais – piekaujot.
Visgrūtāk man ir pacientiem iedvest ticību pašiem sev, ka viņi var, ka daudz kas ir atkarīgs no katra. Ja tā nav, tad darbs ir vējā. Es neesmu brīnumdare, bet mediķe un dziedniece, kura apguvusi daudzas profesionālas zināšanas, ko lietoju, ar kurām dalos, bet jāstrādā katram pašam.
Sabiedrība izvairās runāt par tēmu, ar kuru pirmoreiz saskāros medicīnas skolā: tā ir miršanas jeb nāves psiholoģija. Pārliecināta varu teikt, ka cilvēki ir ļoti lieli egoisti un neļauj saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, kuriem prāts jau pie Dieva, tik fiziskā miesa vēl elpo, vienkārši nomirt.
Tā ir cietsirdīga rīcība. Ar asarām un vaimanām “Kāpēc tu mani pameti, atstāji?” mēs sagādājam mirstošajiem lielas sāpes. Katram ir un būs savs laiks, vai viņš vecs vai jauns. Uzdot šādus jautājumus mirstošajiem ir lieki un muļķīgi. Par to, kāpēc mums kāds cilvēks ir blakus, jādomā ar to brīdi, kad viņš mūsu dzīvē ienāk, nevis tad, kad aiziet. Cik daudz vajag mācīties, lai savu egoismu pārvarētu.
Uz miršanu smagi slims cilvēks iziet piecas fāzes. Pirmā – savas slimības, nāves iespējamības noliegšana. Otrā – dusmas, neapmierinātība ar sevi, citiem un apkārtējo tiranizēšana. Trešā – ubagošana un lūgšanās, cilvēks ar mieru darīt visuko, lai tikai dzīvotu, pat to, ko pirms laika savas veselības labā noliedza, ar mieru iet pie jebkura dziednieka utt. Ceturtajā raksturīga depresija, vientulības sajūta, vēlme netraucēt. Tieša kontakta vietā ar apkārtējiem vēlams netiešais kontakts, kad tuvumā ir cilvēks, kurš īpaši netraucē.
Piektajā mirstošais saprot, ka neviens un nekas nevar glābt, notiek savas nāves pieņemšana. Šajā fāzē ir ļoti svarīgi izpildīt viņa pēdējās vēlēšanās, ko vilkt mugurā, ko aicināt uz bērēm, ar mācītāju vai bez, kuros kapos glabāt, kam nodot īpašumā piederošās lietas, mantu utt.
Ļoti iespējams, ka neizpildīšanas gadījumā cilvēks nevar nomirt. Ja viss izrunāts un vēlēšanās izpildītas, četrdesmit astoņu stundu laikā iestājas nāve. Atrodoties uz nāves sliekšņa, aizejošais grib runāt par lietu, un tāpēc nedrīkst viņu pārtraukt ar meliem: “Tu vēl ilgi dzīvosi.” Viņš taču saprot, un mēs katrs saprotam, ka viņam vienalga jāmirst.Jau ar ieņemšanas brīdi mēs katrs tuvojamies savai nāvei. Kāpēc mēs visu pieņemam, bet šo dabas likumu cenšamies ignorēt? Ja cilvēks zina un saprot reinkarnācijas, pārdzimšanas likumu, tad vairs nav pamata baidīties no nāves.
Ko darīt, ja mājās mirst cilvēks? Iedegt svecīti un atvērt logu, lai dvēseles atdalīšanās process notiek svaigā gaisā. Četras stundas vajadzētu mirušo atstāt istabā uz cieta pamata, lai iztaisnojas
mugurkauls un lai enerģētiskie centri nepaliek saspiesti, paši lēnām aizveras ciet.
Vecos laikos cilvēku ar varu pie dzīvības neturēja. Ja cilvēks mirst, tad vajag lūgt, lai ātrāk citā pasaulē tiktu pieņemta viņa dvēsele. Ja jau nomiris, nevis gaudot, bet, pavadot dvēseli ceļojumā, skaitīt tautasdziesmas vai lūgsnas. Ar raudāšanu mēs šajā ceļā tikai traucējam.
Viss mūsu dzīves pamats sastāv no neredzamiem vienādmalu trīsstūriem. Latviešu dzīvesziņas trīsstūrī augšā rakstiet Dievs, pa kreisi Laima, pa labi Māra.
Zīmējot nākamo trīsstūri, augšā rakstiet “domas”, pa kreisi “vārdi”, pa labi “darbi”. Vidū ierakstiet “labs”. Kādām jābūt domām, lai dzīve būtu laba? Ja kādu no stūriem paņem nost, dzīvē neveicas.
Dziedniece, masiere Laima Kārkliņa praktizē Rīgā, Tukumā, Liepājā, Iecavā.
