Pauls un Račs: galvenais, lai izdodas svētki tautai 0
Pašmāju mūzikas vieglā žanra radošākais un veiksmīgākais tandēms – komponists Raimonds Pauls un tekstu autors Guntars Račs izsludinājuši savus dziesmu svētkus. Augusta beigās Dzintaru koncertzālē gaidāmā koncerta titulā celti zīmīgi dziesmas vārdi – “Nekur nav tik labi kā mājās”. Arī dubultintervija ar abiem māksliniekiem notika Maestro mājās pie Baltezera.
– Jūsu abu radošais tandēms dzimis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem līdz ar atjaunoto Latviju un pirmo dziesmu Laimai Vaikulei. Paula un Rača “zīmolu” nav ietekmējušas nekādas pārmaiņas un strāvojumi, acīmredzot glabājat noslēpumā kādu veiksmes formulu visiem laikiem un visām gaumēm.
Raimonds Pauls: – Līdz tam man bijusi vēl viena vērtīga sadarbība ar latviešu dzejnieku – tas bija daudz kritizētais Alfrēds Krūklis. Man liekas, Guntars ir zināmā mērā viņa turpinātājs, tikai citā laikā. Arī Krūkļa rakstītās frāzes acumirklī aizgāja tautā. Arī mums bieži vien metas virsū – pārāk vienkārši, trīs akordi, trīs vārdi. Domāju, savu lomu te nospēlējusi “Latvijas Radio 2” parādīšanās un Uldis Duka, kurš veidoja pirmo latviešu mūzikas radio. Arī viņu zākā, tomēr tas ir visvairāk klausītais radio. Faktiski šajā ēkā, tās ierakstu studijā savulaik koncentrējās visa Latvijas mūzikas dzīve – no simfoniskā līdz vieglajam žanram.
Tāpēc šodien skeptiski skatos uz mediju apvienošanos – Latvijas Radio, tāpat kā muzeji, teātri, ir jāsaglabā kā valsts dotēta bezpeļņas iestāde bez reklāmām. Tā ir pēdējā vieta, kur vēl latviešu valoda skanēs.
Guntars Račs: – Nav tā, ka šos 22 gadus mēs visu laiku būtu kopā un rakstītu dziesmas, taču esmu laimīgs par šo sadarbību – pārskatīju to bagāžu, kas ir izdarīts, un tā manai radošajai dzīvei ir nozīmīga un liela. Šajā laikā vien izaugušas trīs “Dzeguzītes” paaudzes, arī šogad mums ar viņiem ir jauns albums, un šīs dziesmas var dziedāt gan liels, gan mazs. Piemēram, šogad Jāņu vakarā izrādījās, ka dziesma par “Banānu” var uzjautrināt visu vecumu publiku. Arī šis gads mums bijis īpaši radošs – iznāca nošu grāmata ar simts dziesmām, izdevām jaunu Laimas Vaikules albumu, gatavojam koncertu.
– Jūsu dziesmas savā ziņā ir noteikušas vietējās vieglā žanra mūzikas etalonu, tās klausās, mīl. Nav bijusi vēlme to izmantot, tā teikt, audzināt publiku, vest kādā virzienā?
R. Pauls: – Mēs neko nenoteicām. Visu nosaka dziesmu popularitāte – noteikumus diktē publika. Ja dziesma aiziet līdz klausītājam, tu esi uzvarētājs. Lielākā daļa mūsu klausītāju ir sentimentāli, bet mums pārsvarā ir liriskie gabali – “Kūko, kūko, dzeguzīte”, “Par to” jeb “Raudāja māte”. Vienkāršība ar viegli uztveramiem vārdiem. Kā tas maģiskais popularitātes process notiek, es nezinu. Tagad izrakām no arhīviem dziesmas ar Imanta Ziedoņa 70. gados rakstītiem tekstiem, kas toreiz neguva lielu atsaucību, bet tagad publika reaģē citādi. Mēs dodam tekstu, melodiju, bet pamatdarbs, lai dziesmu aiznestu tautās, – tas ir dziedātājam. Mūsējie ne vienmēr to māk. Daudz ir jāmācās no Laimas Vaikules – kā viņa izturas pret repertuāru, kā ienes tajā kaut ko savu.
G. Račs: – Reizēm uzrakstu tekstu un tad, atzīstos, sagaidu no Maestro lielu brīnumu. Arī esmu muzikants un reizēm jūtu – jā, šis teksts būs valsis. Atdodu – un tas nav valsis! Tad nāk izpildītājs un pagriež to vēl savādāk. Ar Laimu izgāju veselu skolu. Šī māksliniece arī šodien Latvijā spēj uzrunāt savu auditoriju un spēj to izdarīt pārliecinoši – viņai ir svarīgs saturs, stāsts – kā to iznest, pasniegt konkrēti. Viņa šobrīd ir vienīgā dīva, kas mums ir.
– Runājot par saturu, man šķiet, jūsu dziesmās, pat ja nav pausta kāda skaļa sociāli politiska sāpe, tomēr, manuprāt, ir translēta vidējā latvieša dzīves izjūta. Normunds Rutulis dziesmā ar Guntara Rača vārdiem savulaik pat poētiski apdziedāja nākotni – “Divi tūkstoši sesto gadu”. Vai arī tagad uzdrošinātos paredzēt, kas ar mums, latviešiem, notiks, piemēram, līdz 2026. gadam?
R. Pauls: – Tagad visi raizējas par eiro, bet nekas jau nebūs – viss tikai kļūs dārgāks, un miers un bērziņš – ir arī tāda dziesma mums. Ja kāds grib, var saklausīt arī ironisku zemtekstu. Negribas tajā visā iedziļināties, tāpēc esmu pagājis malā. Vienīgais, kas mani uztrauc – esam tāda cietēju tauta. Jā, mūsu vēsture ir traģēdija, to bieži izmanto visādi politiski spēki, bet cik ilgi mēs to cilāsim? Jādomā taču, kā šī tautiņa dzīvos tālāk! Mani pašlaik interesē mūzikas dzīve – piemēram, kāpēc Rīgā nav koncertzāles? Mums taču nav nekāda koncertu dzīves attīstība, lai varētu aicināt lielos pasaules kolektīvus. Paldies Dievam, Rēzekne nupat visiem parādīja, ko var izdarīt, ja grib, Cēsis būs nākamās. Cits jautājums – kā piepildīt šīs koncertzāles? Mani interesē arī tas, kāpēc zaudējam starptautiskos pasākumos – opermūzikā mums ir starptautiski panākumi, bet popmūzikā nekur netiekam. Varbūt vainīga valoda. Jāsaprot, ka šajā līmenī pamatā dominējoša būs angļu un krievu valoda, tur mēs neko nevaram darīt.
G. Račs: – Starp citu, Normundam gada sākumā piedāvāju – nomainām dziesmai gada skaitli. Tagad ir desmit gadu vairāk, bet tas, kas šajā dziesmā iedziedāts, nav mainījies. Starp citu, arī “Manai dzimtenei” ir konkrēts gada skaitlis sākumā… Domāju, ka nākotnē mūzikā notiks neizbēgama sintēze starp kādu latviešu autoru un ārzemju izpildītājiem. Ir jau pāris mūsu dziesmu, ko dzied dažādās valodās dažādās pasaules malās, mūsu melodijas starptautiski konvertējas. Iespēju izsisties ar naudu mums nav, jo tās vienkārši nav – visas Latvijas kopā samestā autoratlīdzība nedod iespēju popularizēt kādu dziedātāju tā, kā to var angļi vai amerikāņi.
– Ne jau gada skaitļos vai valodā ir vaina. Piemēram, igauņi, krievi un vēl citi tai pašā Eirovīzijā dzied dzimtajā valodā un viņiem smaida veiksme. Varbūt Paula kungam vairs nav jauno talantu, ko atklāt, – vienkārši mūsu ir par maz.
– Patiesībā esmu par to, ka, piemēram, Eirovīzijā dzied latviski, sevišķi pēc Igaunijas panākumiem. Ieteiktu pamēģināt citu variantu – varbūt vispirms izraugāmies labāko spēku izvēlētu dziesmu un tad rīkojam konkursu par izpildītāju. Lai vai kāds šovs būtu, visa pamatā tomēr ir dziesma. Varbūt vajadzētu pirms rīkošanas parunāt ar Maestro, izvērtēt variantus. Pieredze rāda, ka Paula kungs spēj atrast jaunus talantus un novērtēt viņus. Protams, šeit vienmēr ir laimes spēles faktors.
R. Pauls: – Tagad konkursos nāk armēņi, gruzīni, kazahstānieši ar ļoti spēcīgām balsīm, lieliem diapazoniem. Izrādās, mums nav ko likt pretī. Balss ir Dieva dāvana, to var tikai izkopt, ja tev tās nav, nekas nebūs. Arī mūsu televīzijas pārraidēm ir strauji jāpaaugstina kritēriji. Mēs bieži laižam diletantiskas personības, taisām tās par zvaigznēm, lai gan viņi to nav pelnījuši. Mēs balsojam par saviem populārajiem dziedātājiem, taču nepadomājam par to, kāda būs reakcija ārpusē. Izejam un redzam, ka esam zaudētāji. Bet tauta ir nobalsojusi.
– Tad nevar tautu laist pie lemšanas, vajag stingro roku un prātu no augšas?
G. Račs: – Bīstams temats. Ne velti saka – mākslā demokrātijas nav. Man ir daudz paziņu ārpus Latvijas, kas seko Eirovīzijai, katru reizi sazināmies, un pēdējos gados viņi nekļūdīgi saka – nu ko jūs te atkal esat izvēlējušies. Bet pats esmu piedalījies un arī neesmu uzvarējis, bet tas, kurš nemēģina, arī nedabū neko. Ir jāriskē.
– Ik vasaru mūs piemeklē vēl viens konkurss, kas raisa neviennozīmīgu attieksmi, bet kurā līdz šim Paula kungs aktīvi piedalījies. Vai vajag mums šo lielā kaimiņa maskarādi šeit, Latvijā?
R. Pauls: – Ne velti pagāju šogad malā no šīs lietas, jo man ir bijusi ļoti nepatīkama pieredze. Te visu diktē televīzija, reitingi, Krievijas tirgi, bet konkursantam nav nekādu tiesību. Mūsu konkursantu atrada pēdējās dienās, pavisam zaļu, un tad meklēja kaut ko no mana 70. vai 80. gadu repertuāra, lai būtu, ko dziedāt. It kā man patīkami, bet tas ir slikts rādītājs – Eirovīzijā neviens šādu diktātu nevarētu iedomāties. Taču ar šodienas Krievijas finansēm mēs varam tikai noskatīties no malas.
Padomju laikā savienības cilvēku masa vēl uz mums skatījās mazliet kā uz rietumniekiem, bijām interesanti, bet tagad arī viņiem visas robežās ir vaļā. Nu kādēļ krieviem vēl skatīties uz igauņiem, latviešiem. Mums šis tirgus ir zaudēts.
– Mums taču ir mūzikas skolas, kurās nopietni gatavo nākamos mūziķus, ir tūkstošiem dziedātāju koros. Kur paliek panākumi tai pašā “vieglajā žanrā”?
G. Račs: – Mana teorija – populārā mūzika tiek pasniegta kā otršķirīga. Tai nav nekādas programmas, izglītības – vismaz nopietnā līmenī. Skandināvijā tu populāro mūziku vari apgūt pamatskolā – klasēs ir bungu komplekti, tev ir iespēja aranžēt, ir mazas ierakstu studijas. Tādā veidā valsts izrāda interesi un atbalstu. Mums ir akadēmiskā izglītība, iespējas, pedagogi, finansējums, bet populārajā mūzikā – dodiet iznākumu, tad mēs samaksāsim. Te kaut kas nav pareizi.
R. Pauls: – Kultūrkapitāla fonds mums nekad nedos nevienu kapeiku. Vispirms jau pateiks – Paulam naudas pietiek. Viena no Dziesmu svētku organizētājām pat atļāvās pateikt, ka tādas tautas sadziedāšanās var taisīt katru dienu. Bet kur tad bija dziesmu svētku kulminācija? Tā bija – tikai pēc koncerta, kad ar mokām izvilktas sešas septiņas stundas, un beidzot tauta dziedāja to, ko vēlējās.
– Vēl pavisam nesen Dziesmu svētki raisīja nebijušu rezonansi tautā, sākot ar sarunām pie virtuves galda līdz vārošiem sociālajiem tīkliem. Jā, tiesa, jūsu abu dziesmas skanēja sadziedāšanās daļā.
G. Račs: – Esmu pārliecināts, ka vairākas Maestro dziesmas kļūs par tautasdziesmām pēc simts gadiem. Par mūsdienu tautasdziesmām, kuras cilvēkiem patīk dziedāt. Tāpat kā šlāgeris – pie mums pret to ir nievājoša attieksme, bet tu izbrauc ārā no Rīgas, ieslēdz “Radio 2” – to ļoti labprāt klausās vairākums cilvēku. Nevajag spļaut savā akā.
R. Pauls: – Varat censties, kā gribat, tomēr emocionāli tādu svētku, kādi bija atmodas laikā, vairs nebūs. Var jau uzpumpēt kaut ko – bija jau skaisti. Izstaigāju koncertus – lielisks simfoniskās mūzikas koncerts, Jāzepa Vītola piemiņas koncerts, visās malās dzied, spēlē. Lielai daļai lauku cilvēku, kas bija sabraukuši, tas bija pacēlums.
Visu cieņu tiem, kas strādāja organizējot. Esmu bijis tajā visā iekšā, zinu, ko tas nozīmē. Kritizēt ir viegli. Tomēr tagad vajag sanākt kopā un izanalizēt, ko neizdarījām un ko varēja izdarīt savādāk.
Ir skaidrs, jaunajiem nav koncertu veidošanas pieredzes. Koncerta pirmās daļas repertuāru attīrot, saīsinot, būtu vajadzīgā kulminācija. Vai “Manai Dzimtenei” īstā vieta bija pēc koncerta – nezinu. Deju koncertā vairāk gribēju redzēt dejas, rakstus, efektīgu deju pietrūka.
– Kādēļ pats nepiedalījāties ar idejām, ar jūsu ievērojamo koncertu pieredzi?
– Neaicināja, un es arī neraujos. Atklāti sakot, arī negribu kompānijā, kur daudziem svarīgākais ir viņa uznāciens reizi piecos gados baltos cimdos. Man ir viens mērķis – lai izdodas svētki tautai, lai repertuārs ir tāds, ka var iesaistīt publiku. Dziesmu svētku repertuāru var veidot ar zināmām atkāpēm, izejot no publikas, tautas vēlēšanās. Igauņi savos svētkos ielaiž arī vieglo žanru, piedalās pat viņu popa zvaigznes. Arī simfoniskās mūzikas koncertos pēc Mālera un Bēthovena cilvēki vislielākās ovācijas velta Štrausam, Ofenbaham. Mēs savu paveiksim Dzintaros – arī dziedāsim latviešu valodā, un mums dziedās līdzi.
G. Račs: – Visas dziesmas būs līdzi dziedamas. Katrā ziņā neticami, ka dažai dziesmai ir jau divdesmit gadu. Ko autors var vairāk vēlēties!
– Droši vien ievērojamu autoratlīdzību. Jūsu abu vārdi šajā ziņā ir autoru saraksta pirmajās rindās, dodot iespēju cilvēka cienīgai dzīvei.
– Salīdzinājumā ar citiem man būtu grēks sūdzēties. Tomēr, ja ar to varētu pieklājīgi dzīvot, es nestrādātu vēl divās darbavietās. Šobrīd Autortiesību organizācijā ir jauna, cerīga padome. Ceru, ka strādās tā mērķa labā, lai pirmkārt atjaunotu šīs organizācijas godu un cieņu, kas zaudēts šajos gados. Ir taču skaidrs – ja nesaņem par savu darbu pienācīgu atalgojumu, tu nevari strādāt tālāk. To var cilvēkiem izskaidrot, bet var arī ar barbariskām metodēm, tiesām baidīt cilvēkus.
Tagad viņi ir sabaidīti, uzskata, ka tā ir rīkļurāvēju organizācija, un pieklājīgi autori turas no tā pa gabalu. Neviena lielā autora tur nav – nedz Maestro Pauls, nedz kolēģi Zigmars Liepiņš vai Imants Kalniņš.
R. Pauls: – Ja atceras tās summas, kas grozījās man padomju laikā, pat salīdzināt nevar. Lai neņem ļaunā, bet būtībā uzturēju visu nopietno mūziku Latvijā. Tagad nemaz nevaru būt kādā autoru organizācijā – tūlīt pārmetīs, ka Pauls strādā savās interesēs. Un es jau vairs neko neatgūšu. Tagad daudz kas tiek nogremdēts, bet tiesa ir novēlota. Tagad arī – paies četri pieci gadi, sāks tiesāt, pierādīs, kā tas viss ir izzagts. Gan jau aizies tik tālu, ka būs jākrīt valdībai. Ko tas dos tiem, kam tā nauda ir nozagta? Bet pagaidām viss ir nolikts tālos plauktos. Vienīgais, kā varu sevi nomierināt un pārlaist pāri visu to drazu, kas jādzird, ir – darīt ko jaunu. Ja to vari un tev izdodas – vari izsist ieročus no rokām visiem.
– Un jaunumi būs, Paula kungs?
– Plāni ir. Viena no tādām lietām būs koncerts Dzintaros. Te jūtos kā zivs ūdenī, neko citu man nevajag – man ir svarīgi, lai apkārt būtu tādi paši mūziķi, izpildītāji, dziedātāji. Augustā būs pieci koncerti Rīgas Krievu teātrī krievu auditorijai, arī jāpabeidz spēlēt tur vairākās izrādēs. Tad jāpadomā par savu koncertu Operā janvārī kopā ar radio bigbendu – tas pavisam citā stilā. Gribu pamēģināt arī kādu jaunu dziesmiņu ar Daumantu Kalniņu.
