Pauls Rēvelis: Tiem, kas strādā, palīgā sauciens nav domāts… 2
Autors: Pauls Rēvelis, Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācija
No facebook. Sludinājums: “Televizors Hitachi. Saplēsts ekrāns, bet viss strādā. Varbūt kādam derēs.”
Jautājums sludinājuma autoram: “A, ko tik lēti? Televizoram ir kāds defekts?” (Precīzs piemērs daudzu valsts sistēmas darbinieku sarunām ar citiem iedzīvotājiem*) Laiks Dabas aizsardzības pārvaldes un Valsts vides dienesta funkciju un nodarbju revīzijai izvēlēts īpatni.
Turpmāk dažas īpatnības, ko var manīt vīdam sociālajos tīklos un oficiālos medijos Dabas aizsardzības pārvaldes un Valsts vides dienesta funkciju “pārbīdes” sakarā.
Nesaprotami, ka valsts iestāde izveido “neoficiālu” kontu tviterī (DAP_neofic), tieši norādot, ka “darbu vajag un ēst gribas!” (“Anonīmi, jo arī krīzes laikā maizīti gribas. Visi dokumenti ir īsti, visi pieminētie personāži arī”)
Šeit gribas jautāt: vai valsts iestāžu sistēmā patiesi ir nostiprinājies princips –sak, “no citiem pilsoņiem prasām maksimālo, paši rīkojamies, kā sanāks”? Nav skaidrs, vai 30 gadus pēc Neatkarības (lasi: 4. maija) valsts struktūrās – ministrijā un tai pakļautās iestādēs – valda vai ir iespējams cita viedokļa un diskusiju neiespējamības princips?
Un kā DAP skatās uz Novadu reformu, ko veic pašu ministrija, ja paši tagad jūtas slikti un nenovērtēti, un…? Kā šādā situācijā strādā ministrija? Nesaprotami! (Piebilde: sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem lielākā kritikas vai rūgtuma daļa attiecināma uz ministrijas ļaužu, reformas skaidrotāju, nespēju sarunāties!)
Otrs: Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji, kam iecerētās pārmaiņas netīk, pilnīgi pretēji saprātam un Satversmes garam(ar šo vēlos bilst, ka “likums” un “normatīvie akti” Latvijā ir aizbildinājums jebkam: darbībai, bezdarbībai, prokrastinācijai, slinkumam, neizlēmībai, “asai rīcībai”) norāda savus draugus un sabiedrotos.
Proti, “LDF, LOB, PDFL – dariet kaut ko, meža īpašnieki noteikti priecājas!” (Citāts: “Tagad vēlētos LDF, LOB un citu NVO atbalstu…”) Latvijas Republikas valsts iestāde, kas pēc būtības strādā visu valsts iedzīvotāju interesēs (visu!!!!), sabiedrību faktiski ir sadalījusi– savējie un svešie! Labi, varam runāt, ka 30 gados šāds stils no sadzīves un politikas nav zudis, bet jo vairāk nostiprinājies.
Bet (!!!!) nopietnākā problēma ir nevis tajā, ka šāda situācija neizbrīna, lai nepieņemama, bet apstāklī, ka “oficiāli mēs atsaucamies uz priekšrakstiem un normatīviem”, “darbībā mēs esam neoficiāli”. Valsts iestādes pārstāvji tieši norāda, piemēram, neliela meža īpašniekam, meža īpašniekam ar nenosakāma kaimiņa (lasi: putna, auga vai…) apdzīvotu paprāvu, tukšu ligzdu vai pļaviņu un krietnam lauksaimniekam – “Tu neesi savējais, Tevi talkā (palīgā) nesaucam!”
Gribētu norādīt, ka arī jaunievēlētajā Vides konsultatīvajā padomē, tās 2006.gada apstiprinātā Nolikuma īpatnību un t.s. zaļo organizāciju “īpašās” attieksmes dēļ, nav pārstāvētas ne meža īpašnieku un apsaimniekotāju, ne lauksaimniecības un mednieku organizācijas, ne arī kūdras un meliorācijas nozares…Varam aizbildināties ar demokrātiju, bet – tipiski – par vidi lieliski spriež tie, kas tur “aiziet”, bet nestrādā. “Tas ir demokrātiski un normāli! Ar to nebūt mierā ir aplami!”
Vai Dabas aizsardzības pārvalde sevi uzskata par valsti valstī un vai šāda skaidra, cilvēkus šķirojoša attieksme veicina dabas aizsardzību Latvijā? Kā tieši krasa nostāšanās pret zemes īpašnieku to veicina? Kā tieši un kādu mērķu vadīta DAP komanda uztur stāstu par īstajiem un vienīgajiem Latvijas dabas sargiem? Kā šāds DAP darbinieku uzskats saskan ar algas saņemšanu no valsts budžeta, kuram naudu nopelna DAP nīstie un nedraugi? Kā? …
Trešais: gan Juris Jātnieks telefona sarunā, gan Andrejs Svilāns intervijā, gan citi DAP pārstāvji runā par sadarbību.
Ar to sadarbība beidzas! Runāt par sadarbību nav sadarboties! Pieļauju, ka DAP priekšrakstos tas nav noteikts un pārvaldē uzskata: “Ja viena vai otra priekšniecība runā un šo valodas vārdu zina un lieto, tātad sadarbojas!”
Profesionāļa un mazā ērgļa pētnieka vairāk nekā 30 gadu garumā Uģa Bergmaņa alternatīvais piedāvājums mikroliegumus aizstāt ar ko citu tika noraidīts, pamatojot: (Citēju: “Kopā ar plāna izstrādātājiem esam vienojušies, ka šāda sistēma nav savietojama ar esošo mikroliegumu sistēmu, kā arī, atbilstoši zinātniskajiem pētījumiem, šādā veidā netiktu nodrošināta pienācīga konkrētās sugas dzīvotņu aizsardzība un attiecīgi Putnu direktīvas ieviešana.”) Tekstā ir svarīgs vārds: “vienojušies”! Nevis pārliecinājušies, nevis zinām, bet “vienojušies”, pie tam paskaidrojums sniegts pieļāvuma formā! Tā ir sadarbība, biedri!
Ceturtais: ir saprotami, ka DAP kā valsts iestāde komunikācijā un saziņā ievēro zināmus priekšrakstus. Bet, tas netraucē DAP darbiniekiem tīmeklī un citviet paust savādākas nostādnes un uzskatus. Jautājums: vai apzināti un tīši izslēdzot noteiktas iedzīvotāju grupas no savējo loka, DAP veicina dabas aizsardzību? Un, ja “oficiāli” un “neoficiāli” atšķiras, kas tieši ir paredzams?
Piektais: DAP nav skaidri norādījusi dabas skaitīšanas tālākos soļus! To gaida un pieprasa tie, kas valstij pelna naudu! Jā, naudu, ko pēdējā laikā it bieži piemin dabas aizsardzības sakarā!
Sestais: ar ko sākām. Proti, no citētā (DAP_neofic) teksta (“Anonīmi, jo arī krīzes laikā maizīti gribas”) saprotami, ka DAP darbinieki naudu (algu) saņem un maizīti pērk, ne zog! Nešaubīgi, DAP darbinieki NAV maizītes čiepēji! Jautājums: kā šie ļaudis domā (vai vispār domā) – no kurienes valstij nāk nauda, kas to pelna?
Kādi ir DAP konkrētie priekšlikumi lauksaimniekiem, kūdras ražotājiem un mežsaimniekiem,un tautsaimniekiem kopumā turpmākajiem 20-30 gadiem? Ja DAP plāno labi iestrādātu rudzu tīrumu atņemt tīruma īpašniekam un nodot to zosu bariem pavasarī noēšanai, DAP cilvēkiem personiski ir jārod kompensācijas avots vai no lieguma ieceres jāatsakās!
Ilgtspējas definīcijā ir ietverts līdzsvars. Un ne tikai vides, sociālais un ekonomiskais līdzsvars: ja kaut kas tiek atņemts, ir jādod vietā! Tātad: ja DAP darbinieks, vai ornitologs, vai mikologs, vai zoologs privātā mežā atrod viņaprāt aizsargājamu objektu (vai ko “noteikti ierobežojamu”), jāseko sarunai ar meža (zemes) īpašnieku (īpašums jebkādi jānovērtē) un, ja atradējs uzstāj uz liegumu, tas būtu viņa pienākums meklēt finanses, piedāvājumus un iespējas…
Piebildes:
– Administratīvi teritoriālā reforma ir nepieciešama, runa ir par izpildījumu ,lai tā sakristu ar iedzīvotāju interesēm
– VARAM pakļautībā esošo “vides” struktūru reforma ir nepieciešama, ne tikai revidējot funkcijas, bet maksimāli samazinot normatīvo dokumentu daudzumu! Darbinieku skaita samazināšana, nesamazinot normatīvu skaitu, ir kosmētiskais remonts sēnes skartai koka ēkai
– Runājot par kompensācijām zemju īpašniekiem, kuru īpašumus skar liegumi un ierobežojumi, “ierobežotājiem” pretī jāliek konkrēts plāns: kur ņemt naudu, kas to pelnīs un kā “ierobežotāji” plāno nodarbināt īpašniekus nākotnē
– VARAM kā vides politikas veidotājam un pārraugu uzraudzītājam nepieciešams stingri un precīzi monitorēt (auditēt, skaidrot…) dažādu “vidē gājēju” pausto par emocionāliem faktiem un datiem, par uzskatiem, par domāšanu utt. Oficiāls viedoklis par konkrētiem faktiem nevar tikt pausts: “Es uzskatu!” vai “Es domāju!”līmenī, jo tad tas ir skaidri vienpersonisks un nereti nekompetents!
*apmēram 40 gadus ilgi novērojumi, kuru laikā secināts, ka valsts iestādēs strādājošie sevi neizskata par līdzvērtīgiem valsts iestādēs nestrādājošiem
