“Pauls – Dieva dāvana Latvijai!” Lia Guļevska stāsta par grāmatu, ko uzrakstījusi Maestro 32
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Par Paulu varētu iznākt vēl 100 grāmatu, saka Lia Guļevska, jaunākā izdevuma “Raimonds Pauls – skanošs un klātesošs” autore. Kopš beigusi darbu radio, pievērsusies žurnālistikai drukātajos izdevumos, to vidū arī grāmatu rakstīšanai, kuru skaits jau tuvojas diviem desmitiem. Par Maestro ir septiņpadsmitā, tūlīt nāks klajā arī astoņpadsmitā – kolēģu un laikabiedru atmiņas par Nacionālā teātra režisoru Mihailu Kublinski.
Grāmata par Paulu izķerta kā karsti pīrādziņi, tāpēc izdevniecība “Jumava” nupat laidusi klajā otro metienu. Tautai viņa nekad nav par daudz – ne koncertos, ne izdevumos, kas jūtams arī jaunākajā, kas sākas ar aprakstiem par koncerttūrēm uz laukiem. Ko vien vērts ir stāsts, kā enerģiskajai Ilzei Kļavai 2020. gadā izdevies dabūt Paulu ar koncertu “Viņš un viņa” uz nelielo Jaunlutriņu Viedo ciemu. Sagaidījuši viedciemieši Maestro ar 200 skaņuplašu izstādi, milzīgu piparkūku sķaņuplates formā, rudzu maizi un vietējo labumu grozu. Lai Rīgas māksliniekus uzcienātu ar brangām lauku pusdienām, tika upurēts vesels cūcis. Saldus māksliniece Anita Zīverte notikumus atainojusi gaumīgā karikatūrā, kas izdevumā apskatāma līdzās bagātīgai foto sadaļai.
Grāmata veidota no aprakstiem, atmiņām, publikācijām, Paula tekstu šoreiz nav?
Kad zvanīju un jautāju, vai viņš pats nevēlas kaut ko pateikt, Pauls atbildēja, ka tik daudz ir runājis, lai šoreiz citi par viņu izsakās.
Pats Maestro sarunās ir diezgan ciets rieksts, viegli nedodas rokā.
Tā ir – viņš nav nemaz tik atklāts, tāpēc vienmēr esmu teikusi, ka Pauls labāk redzams paša mūzikā, īpaši liriskajā, otra puse parādās ziņģēs, un pārējais uztur līdzsvaru.
Runājot par atklātību, grāmatā ir viena epizode ar mūsu sarunu, kurā lūdzu pastāstīt par sadarbību ar Imantu Skrastiņu, kad kopā ar Ritu Trenci veidojām par viņu grāmatu. Maestro arī izstāsta – par “Mikrofona” aptauju, “Kamolā tinēju” (dziesma, kas “Mikrofona” 1980. gada aptaujā ieguva visvairāk balsu. – I. P.), Amerikas braucienu. It kā viss būtu izstāstīts, izslēdzu diktofonu, bet viņš sēž un skatās tālumā. Pēkšņi iedomājos pajautāt, kā viņš Imantu Skrastiņu savā tekstā uzrunās. Pauls skatās tālumā un saka – Sveiks, mans vislabākais draugs! – Atkal pauze. – Kur esi? Kā tev tur iet? Ko tu dari? Ko saki par visu, kas te notiek uz zemes? – Un es saprotu, ka viss iepriekš ierakstītais bija labs, bet savu būtību viņš atklāja šajos vārdos, kas nāca no sirds dziļumiem un kurus es atcerēšos līdz kapa malai. Biju pārlaimīga!
Pauls allaž izvēlējies augstas klases dzeju, ko nevar teikt par daudziem mūsdienu skaņražiem – klausos tekstus un ausis vīst…
Atceros aizkustinošu brīdi, kur pati biju klāt pēc “Mikrofona 80” noslēguma koncerta, kurā uzvarēja Paula “Kamolā tinēja” ar Vizmas Belševicas vārdiem, un dzejniece no sirds gandrīz vai asarām acīs pateicās, ka viņa ir ārkārtīgi laimīga par dziesmu un kā to izpildījis Imants Skrastiņš. Nākamajā gadā Pauls ar viņas tekstu uzrakstīja “Es mīlu tevi tā”, kas aptaujā ieguva septīto vietu.
Bija jāpabrīnās, cik ātri radušies vārdi dziesmai “Dāvāja Māriņa”!
Leons Briedis tos uzrakstīja pusstundas laikā, pie tam īpaši labi nedzirdot pa tālruni, ko Pauls spēlēja viņam priekšā. Teksti tapa visādi, bet Leons rakstīja pēc mūzikas. Kā mēs par tiem “Mikrofona” aptaujā cīnījāmies, jo varēja arī neiziet cauri!
Vai bija kāda Paula dziesma, kuru “Mikrofona” aptaujā teksta dēļ aizliedza?
“Trīs runčus” tāpēc, ka piedziedājums “Skaista ir jaunība” nācis no buržuāziskās Latvijas. Svētdienas vakarā “Mikrofonā” tā noskanēja, bet jau pirmdienas rīta sapulcē dziesmu lika izņemt no raidījuma atkārtojuma. Domājām, ka koncertā varētu nospēlēt kā piedevu, bet nekā – nelīdzēja pat Paula vārds. Mūsdienu cilvēkam šie stāsti var šķist nenormāli.
Bija diezgan liela šūpošanās ar “Cielaviņu”, jo Stūra mājā saprata, ko Leons Briedis bija domājis ar cielaviņu – tā bija Latvija, taču padomju laikā dziesmas par Latviju nedrīkstēja dziedāt. Tajā gadā piesējās arī “Māriņai”, jo zināja jau, kas ar to domāta – Māras (Doma) baznīca blakus radiofonam.
Viņš jau ņēma tādus tekstus, kuriem nevarēja klaji piesieties. Ko gribu uzsvērt, ka Pauls nav uzrakstījis nevienu dziesmu, kas būtu veltīta komunistiskajai partijai vai Ļeņinam. Grāmatā ir arī Gunara Jākobsona atmiņu stāsts, kā viņš Paulu glāba no partijas.
Lasīju un priecājos par aprakstiem, kā viņš brauc ar koncertiem arī uz maziem ciemiem, nebija ne lepns, ne augstprātīgs, un cik sirsnīgi ļaudis viņu sagaida. Ludzā uz koncertu divi atnākuši pat ar svētbildēm – Pauls viņiem bijis kā Dievs.
Kā par Maestro saka producents Jānis Kļaviņš, kurš organizējis daudzus koncertus, Pauls Latvijai ir Dieva dāvana!
Ar Paulu ilgstoši sadarbojāties raidījuma “Mikrofons” dziesmu aptaujā, kurā daudzus gadus viņš palika nepārspēts līderis. Vai no grāmatas tekstiem pašai bija kāds atklājums?
Ļoti uzrunāja epizode ar dzejnieku Jevgeņiju Jevtušenko, jo maz zināju par viņu sadarbību. Žēl, ka Paulam neizdevās ar Andreju Mironovu ierakstīt Stroka tango. Starp citu, pateicoties Paula atbalstam, Oskaru Stroku uzņēma atpakaļ Komponistu savienībā, no kuras viņš padomju laikā bija izmests. Kad aizgāju pie Maestro ar šo ideju, viņš teica – uz priekšu! – un mums izdevās.
No Paula pievēršamies Kublinskim, par kuru grāmata tiks atvērta nākamnedēļ, jāteic – žēl, ka tikai pēc nāves…
Pirms diviem gadiem Miķeļdienā, kad viņa urniņa tika apglabāta kapos, mani uzrunāja aktieris Mārcis Maņjakovs – Lia, tev jāraksta grāmata par Miķeli. Teicu – ar vienu noteikumu, ka tu man palīdzēsi.
Mihails Kublinskis aizgāja diezgan traģiski. No teātra viņš lēnām tika atstādināts, kamēr aizgāja pavisam, tomēr 2017. gadā sagaidīja savu mūža balvu (“Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu). Pēc dabas bija vientuļnieks, uz teātri vairs negāja. 2020. gada martā viņu atrada mirušu, un neviens nezina, kad tieši tas bija noticis. Apstākļi izskatījās aizdomīgi, ticamākais būtu, ka kāds līdz pēdējam izmantoja viņa bankas karti, tāpēc neziņoja par nāvi.
Skumja, vientuļa dzīves nogale, līdzīgi kā Eduardam Smiļģim.
Ļoti skumja pēc tik izcila mūža teātrī. Kublinskis mācījās pēdējā režisoru kursā, ar kuru strādāja Smiļģis, un, kā pats Miķelis man stāstīja, vienīgo reizi pārkāpis Nacionālā teātra slieksni, kad viņi rādījuši diplomdarbu.
Grāmatas nosaukums ir “Mihails Kublinskis – lielais noslēpums”, vai noslēpums palika neatklāts?
Daļēji noslēpums bija visa viņa dzīve un pats Kublinskis, un tāds viņš arī aizgāja. Pat ar Lāsmu Kugrēnu, kas bija viņa mūža aktrise, bija tikai radošās attiecības, arī viņa nebija tikusi režisoram cilvēcīgi tuvāk.
Kā noprotu, viens no Kublinska noslēpumiem bija homoseksuālā orientācija, kas padomju režīmā bija jātur dziļā pagrīdē, jo tolaik par homoseksuālismu Kriminālkodekss paredzēja brīvības atņemšanu pat līdz pieciem gadiem. Gribēju pajautāt, kāpēc saucat viņu par Miķeli, vai viņam tas patika?
Saucu viņu vai nu par Miku, vai Miķeli, un viņš ne tikai to atļāva, bet bija laimīgs. Mums bija ļoti labas attiecības, kad sāku strādāt radiofonā, taisīju ar viņu intervijas, arī “Mājas svētībā” veidoju sarunas.
Starp citu, Miks man ir izteicis vislielāko uzslavu dzīvē. 70 gadu jubilejā Arita Grīnberga uzaicināja uz “Monopolu” (Latvijas Radio 1 raidījums), kur par mani izteicās Ingus Pētersons un Miks, un viņš teica, ka Liai ir absolūtā dzirde žurnālistikā. Tā varēja pateikt tikai Kublinskis.
Kad jums beidzās darba dzīve radio, vai guvāt radošo piepildījumu rakstīšanā?
Jābrīnās par likteni, ka Dievs lēmis man kaut ko darīt ar rakstīšanu. Vēl vakar mazdēlam teicu – Krister, nu padomā, cik esmu laimīga, ka ir dota iespēja turpināt radošo darbu!
Radio man beidzās 2010. gadā, un tad nāca žurnāls “Mistērija”, kuram rakstīju par ezoteriskām lietām, kas nesen reducējās lielā izdevumā, ko uzskatu gandrīz vai par savu mūža grāmatu, kurai devu nosaukumu “Cilvēks velta savu mūžu tam, kam viņš tic”. Vāka dizainu izveidoja mazdēls, izdota ar viņa tēva uzņēmuma palīdzību.
Atsaucoties uz grāmatas nosaukumu, kam jūs pati ticat?
Savā laikā biju pie Rubeņa Lūžņā uz trīs dienu ievadu kristīgajā meditācijā. Kad bijām atbraukuši mājās, viņš vēl atsūtīja pateicības vārdus, atgādinot trīs svarīgākās lietas: atceries, kas tu esi; centies būt kopā ar īstajiem cilvēkiem, piebilde – darba vietā tos ne vienmēr var izvēlēties; trešais ir galvenais – katru dienu paveic kaut pavisam niecīgu, bet tavā egoismā nebalstītu darbību. Cenšos tā dzīvot.
Ticu, ka notiek tas, kam jānotiek. Vajag tikai pamanīt un ieraudzīt, kā saliekas lietas, arī sliktās, un nekad nevar zināt, kad dramatiskais notikums būs arī jūsu ieguvums. Esmu pārliecināta, ka jebkura sliktā lieta liek tev kaut ko saprast un izvērtēt, kāpēc tā ir noticis. Vēl nāk karmiskais līdzi… Grāmatā ir mans gabals par iepriekšējām dzīvēm. Es tam ticu. Dzīve nav tik vienkārša, kā mums dažkārt izliekas, ir jāiet dziļāk, lai tu varētu spriest arī par citu cilvēku dzīvēm. Taču varu pateikt arī to, ka dzīve ir vienkārša, ja ievēro principu – nedari otram to, kas tev nepatīk pašam, nedari otram pāri! Mans moto ir mēģināt palīdzēt, cik vien varu.
Kad Latvijas Televīzijā par mani un šo grāmatu iznāca Ilmāra Latkovska raidījums “Lielās patiesības”, ļaudis uz Rozes grāmatnīcu zvanīja kā traki – vajadzēja aizvest 24 kastes! Man ir palikušas tikai divas kastes. Es tiešām lūdzu Dievam, lai dod spēku darīt to, kas palīdz citiem. Tā ir atbilde uz jautājumu, kam es ticu.
Vai žurnālistiem nav brīnišķīgs darbs – vai ik dienas ir iespēja satikt gudrus cilvēkus, uzdot viņiem visdažādākos jautājumus, saņemt atbildes – gluži kā tautas universitāte?
Mani sevišķi bagātināja Majoru kultūras nama lekciju cikls “Tavai dvēselei”, kurā desmit gadus nostrādāju kopā ar Andri Buiķi un Pēteri Kļavu. Sēdēju, klausījos un domāju – kā tas var būt, ka man ir lemts būt starp šiem abiem cilvēkiem – attaisīšu acis un pamodīšos! Domājat, ka varu simtprocentīgi izskaidrot, ko manā grāmatā raksta Pēteris Kļava? Nē! Vairāk sajūtu ar sirdi.
Atmiņā palicis, kā kādā tikšanās reizē Majoru kultūras namā viņš cilvēkiem teica – ja sajutīsit par kaut ko savā sirdī pateicību, tad vairosit nākamos notikumus, par kuriem atkal jutīsities pateicīgi. Mākslīgi tas nenotiek, tikai no sirds dziļumiem.
Laikam Ošo* ir teicis, ka ir divas lietas, no kurienes saņemam pareizo un vienīgo impulsu – ļoti augstu un tālu, kas ir Dievs, un otra – sirds, līdzko pieslēdzam prātu, pārliecība sāk šūpoties. Jāseko savai sirdij.
Vai neesat no radio par ātru aizgājusi? Balss skan labi, prāts – ass, nekas netraucētu raidījumus veidot arī tagad.
Dzintris Kolāts iztaisīja tīrīšanu, atlaižot veselu plejādi cilvēku, arī tādus, kuriem radio bija pagājis viss darba mūžs un līdz pensijai atlicis tikai pusotrs gads. 1. kanāla direktore mani aizrunāja nostrādāt ārštatā līdz pilniem 40 gadiem radio. Kad tie apritēja, arī es aizgāju. Būtu vēl gatava strādāt, bet lūgties negāju, un tad mani uzrunāja žurnāls “Mistērija”.
Jāatgriežas pie Paula, kurš ik pa laikam saka, ka nu gan vajadzēs beigt…
Ziniet, kad viņš to teica pirmo reizi? Dzintaru koncertzālē, kur biju koncertā kopā ar meitu Diānu. Tolaik viņai bija deviņi gadi, nākamgad janvārī būs 54…
Viņam tas ir kā rituāls.
Raimonds no klavierēm aiziet nedrīkst. Nekādā gadījumā.
Ko Pauls teica par grāmatu, vai maz ir pašķirstījis?
Un kā vēl pašķirstīja! Grāmatas atvēršanā par vāka foto norūca, ka varējām atrast kādu jaunāku bildi.
Nobeigumā viņš spēlēja pazīstamu melodiju, taču tūlīt to neatpazinu. Kad uzzināju, kas tā bija, acīs sariesās asaras:
Un kamēr mazs, brūns teliņš
Caur brūnu govi rit,
Jūs arī varat paspēt
Kaut ko vēl padarīt.**
* Ošo (1931–1990) bija indiešu garīgais skolotājs, kas pasaulē pazīstams ar savu revolucionāro ieguldījumu iekšējās pārveidošanas zinātnē – pieeju meditācijai, kas atzīst mūsdienu dzīves ātro ritmu.** Vārdi no Raimonda Paula dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju.
Konkurss
Guļevska pārsteidz Paulu
Balvā izdevniecības “Jumava” tikko izdotā grāmata “Raimonds Pauls – skanošs un klātesošs”, ko sastādījusi Lia Guļevska.
Jautājumi
(Uzmanību! Jautājumos var būt vairākas pareizas atbildes):
1. Cik reizes Raimonds Pauls uzvarēja Latvijas radio programmas”Mikrofons” aptaujā par populārāko latviešu komponista dziesmu?
A. 10
B. 12
C. 15
2. Kuru latviešu dzejnieču tekstus R. Pauls izmantojis savās dziesmās?
A. Dainas Avotiņas
B. Austras Skujiņas
C. Ārijas Elksnes
3. Maestro lielākais sapnis, kam bija lemts piepildīties?
A. Uzstāties slavenajā Ņujorkas Kārnegi zālē
B. Kļūt par kultūras ministru
C. Spēlēt koncertā, kuru diriģē Mariss Jansons
4. Nosauciet balvu, ko dibinājis Raimonds Pauls.
A. Mūzikas ierakstu gada balva “Zelta Mikrofons”
B. Lielā mūzikas balva
C. Latvijas sirdsdziesma
5. Kādus raidījumus Lia Guļevska ir veidojusi Latvijas Radio?
A. “Dzirkstele”
B. “Mājas svētība”
C. “Ģimenes lokā”
Atbildes gaidām līdz 9. decembrim (ieskaitot).
Balvas sūtījumā vai personīgi saņem no pareizajām atbildēm Lias Guļevskas pašrocīgā izlozē izvēlēti trīs autori.
Atbildes, norādot savu vārdu un uzvārdu, pasta un e-pasta adresi un tālruņa numuru, sūtiet (varianti):
pa pastu vēstulē, adresējot “Mājas Viesa” konkursam, Toma iela 4, Rīga, LV-1003;
e-pasta vēstulē pēc adreses [email protected];
īsziņā pa tālruni 29107084;
“Mājas Viesa” “Facebook” lapas ziņojumā
