“Ar skatu uz jauniem skaņdarbiem.” Armands Znotiņš recenzē komponista Paula Dambja jubilejas koncertu 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vasarā, kurā klausītājus gaida festivāls “Rīga Jūrmala”, “Osokina Brīvības festivāls” un daudzi citi klātienes pasākumi, noritējis arī koncerts, kas apzināti tika paredzēts viena vienīga klausītāja klātbūtnei Rīgas Doma plašumos un visiem pārējiem attālināti
Šis vienīgais uz Rīgas Domu aicinātais cilvēks ir Pauls Dambis, un tieši viņa dzimšanas dienā – 2021. gada 30. jūnijā – galvaspilsētas centrālajā katedrālē un Latvijas Radio 3 “Klasika” ēterā skanēja komponista 85. jubilejas koncerts.
Vienlaikus šī programma uztverama kā noslēdzošais notikums vairāku tematiski saistītu muzikālo loku virknē. Pirmais no tiem – Rīgas Domā aizvadītās Aivara Kalēja, Indras Rišes, Romualda Jermaka jubilejas svinības.
Otrais, jau plašākais loks, ietver arī Pētera Vaska 75. dzimšanas dienas koncertu Cēsīs un kamermūzikas programmas ar septiņdesmitgadnieka Imanta Zemzara opusiem.
Turpretī trešais aptvērums atgādina arī par kultūrdzīves notikumiem kopš 2020. gada pavasara, kad atklājās, ka tiešsaistes pasākumiem sevišķi veiksmīgi piemērojušies Rīgas Domā muzicējošie ērģelnieki, un viņu programmās centrālā vieta bija latviešu komponistu darbiem.
Un otrs vērojums – lai cik nopietnu gadskaitli sasnieguši iepriekšminētie komponisti, viņi negatavojas apstāties, un retrospektīvajās programmās iekļauti arī pirmatskaņojumi.
Ar Paulu Dambi ir gluži tāpat, un, ņemot vērā to, cik izvērsts un nopietns ir 2021. gadā radītais opuss “Passacaglia en tre concerti” balsij, saksofonam un ērģelēm, jādomā, ka no viņa vēl var gaidīt gan pēckoncerta sarunā jau pa pusei apsolīto jaundarbu Rīgas saksofonu kvartetam, gan arī citas partitūras.
Uzreiz jāteic, ka programmas veidotāji bija darījuši ļoti daudz, lai klausītājus pārsteigtu, un tā nu Rīgas Domā skanēja mazzināms Pauls Dambis – ar opusiem, kuri mazāk detalizētos komponista darbu katalogos nemaz nav atrodami.
Protams, tas neattiecas uz koncerta pēdējo skaņdarbu, jo 1993. gada “Toccata alla fantasia” jau uzlūkojama kā komponista ērģeļmūzikas zīme, taču šīs partitūras ēnā palikušas togad komponētās variācijas par latviešu tautasdziesmas “Tumša nakte, zaļa zāle” tēmu un “Klusā lūgšana” līdz ar divus gadus agrāk radīto ērģeļprelūdiju, kas 2009. gadā ietverta ciklā “Prelūdija, interlūdija, postlūdija”, un tas pats sakāms par 2000. gadā komponēto vokālo opusu “Pa to ceļu”.
Ne gluži bez iemesla, jo pastāvīgie meklējumi, lai atrastu īsto balansu starp emocionālu subjektivitāti un racionālu muzikālās domas veidojumu, ne vienmēr devuši cerēto līdzsvarojumu – dažkārt svaru kausi noliecas intelektuālas izpausmes virzienā, atstājot vēlmi pēc dzīvīgākiem un neparedzamākiem impulsiem.
Taču te palīgā nāk interpreti, un šeit Pauls Dambis pirmām kārtām varēja paļauties uz ērģelniecēm. Kristīnes Adamaites profesionalitāte ir vispārzināma, un “Prelūdijas” lasījums koncerta sākumā to tikai apstiprināja, taču tālāk dzirdamais interpretāciju līmenis pauda, ka Ilona Birģele pie Rīgas Doma ērģelēm jūtas aizvien drošāk – izvēlētas saistošas un tēlainas tembrālās krāsas, akcentēti svarīgākie mākslinieciskās dramaturģijas pavērsieni, precīzi izzīmēta metroritmika, un tā rezultātā variācijas par tautasdziesmas tēmu gūst spilgtu izgaismojumu, “Toccata alla fantasia” izskan vitāli un kolorīti, bet skaņdarba “Pa to ceļu” liriskajā stāstījumā ērģeļu skanējums teicami sabalsojas ar vokālo līniju.
Otrs pārsteigums – dziedātājas Ilzes Grēveles-Skaraines līdzdalība un ansambļa veikums kopumā. Saksofonists Artis Sīmanis un Kristīne Adamaite kopā ar viņu līdzgaitniekiem laika gaitā devuši izcilu ieguldījumu mūsdienu latviešu komponistu darbu iedzīvināšanā – arī tad, ja pašas mūzikas kvalitātes nav bijušas īpaši spožas –, un droši var teikt, ka “Passacaglia en tre concerti” šo interpretu repertuārā ienācis kā viens no apjomā plašākajiem un vienlaikus arī saturā nozīmīgākajiem darbiem.
Trijdaļu ciklu Pauls Dambis rakstījis, atskatoties uz trīsdesmit gadu senu pagātni – 1991. gada janvāra barikādēm (un opusa iecere un noskaņa to vieno ar “Prelūdiju” ērģelēm solo), taču jaundarbs tajā pašā laikā uztverams kā pārlaicīgu ideju atspoguļojums – neordināri vaibsti atrasti gan psiholoģiskajām atklāsmēm ar metafizisku dimensiju apjautu, gan dramaturģiskās arhitektonikas struktūrām, bet skaņdarba koncepcijā prasmīgu saliedējumu guvušas latviešu tautasdziesmas un psalmi.
Ilzes Grēveles-Skaraines izteiksmīgais, plastiskais un tembrāli piesātinātais soprāna dziedājums uzrunāja arī šeit, liekot secināt, ka viņas sadarbība ar saksofonistu un ērģelnieci nākotnē sola līdzvērtīgas interpretāciju virsotnes, un ka viņas priekšnesumu vērts gaidīt arī daudzās citās koncertprogrammās.
Soprāna balss dzirdama vēl divos tālā pagātnē tapušos Paula Dambja ciklos – “Sieviešu dziesmās” un “Vidzemes kalendāra dziesmās”. Tos noteikti derētu aktualizēt mūsdienās.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka 30. jūnija programma koncentrējās tikai uz vienu konkrētu komponista daiļrades rakursu – ļoti iespējams, ka turpmāko mēnešu koncerti klātienē atgādinās par Paulu Dambi kā kora dziesmas meistaru un novatoru, taču tikpat nepieciešams arī viņa radītās klaviermūzikas sistemātisks atskaņojums.
Un līdz šim palikusi pavisam neaizpildīta vēl kāda lappuse latviešu mūzikas vēsturē – varbūt beidzot pienācis īstais brīdis, lai saņemtos Paula Dambja operas “Karalis Līrs” vismaz vienam koncertlasījumam? Un kur nu vēl “Osipa Mandelštama dziesmas” un “Ofēlijas dziesmas”, un “Itālijas dienasgrāmata” – katrā ziņā tik veiksmīgs interpretu sniegums kā koncertā Rīgas Domā parādīja, ka Paula Dambja mūzika ir aktuāla joprojām.
