In memoriam: Pauls Bankovskis (1973–2020). Kur pazuda rakstnieks? 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ziņa par Paula Bankovska nāvi mani sasniedza brīdī, kad es vēl ar interesi gremdējos viņa pēdējā (vai tiešām pēdējā?) romāna “Pasaules vēsture” lappusēs.
Romāna varoņi latvji no postapokaliptiskās pasaules tobrīd bija aizceļojuši uz kādu sev nepazīstamo bijušās Eiropas pusi, metušies “pasaules lāpīšanas” avantūrā un tuvojās manāmām briesmām neatgriezties mājās.
Pauls ir attēlojis pasauli, kurā cilvēks vai viņam līdzīga būtne nu varēja nodzīvot ilgāk par 200 gadiem. Atmetu lasīšanu, aizdomājos, ka tā ir grandioza ironija no rakstnieka, kas visu mūžu romānos un stāstos ir centies notvert materiālo un citāda veida laiku.
Un cik gan simboliskā brīdī autors ir piebakstījis man – it kā padevis ziņu no viņsaules, lai apstājos, nesteidzos, varbūt pārdomāju savas stratēģijas tam, kā ķerties pie recenzijas par viņa grāmatu.
Lai padomāju par to, kā mainās grāmata pēc tās autora nāves, kas nav metafora, un ka nu sanāks “rakņāties” un censties saprast rakstnieku, kurš vairs nevarēs mums atbildēt.
Paula Bankovska “Pasaules vēsture” ir tik tikko iznākusi, šķiet, vēl pat nav paspēts uzrīkot jebkādu prezentāciju, tomēr šī grāmata būs ierakstīta viņa pārdrošāko un labāko darbu sarakstā (ja vien šim sarakstam pēc rakstnieka nāves ir jelkāda cilvēciska vērtība).
Cik saprotu, sērijā “Es esmu…” bija paredzēts arī viņa romāns par Kārli Skalbi, kas būtu tik saskanīgs Paulam Bankovskim! Vēsture, tauta, dabas un pat pasakainie priekšmetu noslēpumi – tas bija 21. gadsimta Pauls Bankovskis.
Kārļa Skalbes pasaku labestība un Paula Bankovska humānisms, kas varēja iesniegties materialitātē un pārsniegt to, nu veido mūsdienu latviešu literatūras gaišo, nemainīgo kodolu.
Visspilgtāk atmiņā nāk Paula Bankovska stāsti par dzīvniekiem – “Zvēru zvaigznājs” (2012) un “Kur pazuda saimnieks?” (2017), arī ārkārtīgi oriģinālā ekogrāmata “Zvēri man!” (2010).
Un, protams, grāmata par lietu dabu – “Es neko neatceros. Par lietu dabu” (2013), kurā beidzot ieraugām arī autora akvareļus, it kā viņš censtos tvert pasauli abām rokām, skaudrām sirreālām kustībām un saprotoši pret tās bezjēdzību.
Biju kritiska pret vairākiem jauniem Paula Bankovska darbiem, kamēr teksti, kas tapa vēl 20. gadsimta nogalē, veidojuši manas paaudzes latviešu literatūras izpratni.
Grūti iedomāties literatūru bez romāniem “Čeka, bumba & rokenrols” (2002) un “Eiroremonts” (2005), arī stāstu krājums “Skola” (2006) ir vērā ņemama proza, kuras rūgtā sentimenta stilistika ietekmējusi daudzus citus mūsu autorus. Un tomēr līdzīga rakstnieka mums nav.
Ar laiku esmu sākusi saprast Paula Bankovska darbu siltuma jēgu – viens no Latvijas erudītākajiem autoriem un publicistiem vēlējās iekļūt lietu dabā un skatu no turienes parādīt gan lieliem, gan maziem lasītājiem.
Bet, ja ar kaut ko bija pārņemts, tad gluži kā viens no sava stāstu krājuma “Trakie veči” varoņiem, un, šķiet, varēja kopā ar savu publicistikas rakstu un prozas lasītājiem urbties tajā līdz pamatiem.
Ne velti viņš ir palīdzējis Katrīnai Neiburgai veidot īsfilmu “Garāžas” (2017), kas vēsta par “veču atpūtu” savās metāla kastītēs, izolējoties iedomātā un gluži taustāmā slēgtā pasaulē, it kā spītējot tam, ka pasaule arvien paplašinās un paātrinās.
Vai jebkurš rakstnieks vai māk-slinieks nav tāds pats “trakais vecis” garāžā? Pauls Bankovskis bija literārs pētnieks ar publicista neatlaidību un žurnālista darbaholismu – tāds viņš izskatījās no malas, un par iekšējiem viņa darbiem mums atliks tikai minēt vai gaidīt citu liecības.
Romānā “Laiku grāmata” 1997. gadā Pauls rakstīja: “Ne vien pagātne iespaido un nosaka nākotnes notikumus, bet arī nākotne, visi nākotnē apslēptie un paredzamie notikumi, atklājumi, vēl nedzimušie cilvēki ar saviem likteņiem un domām spēj ietekmēt jau notikušo.”
Domāju, ka šī intelektuālā spēle ar laikiem ir kļuvusi par viņa rakstniecības pamatprincipu un attīstījusies dažādos vēstures un likteņu izpētes virzienos, nepārspīlējot grimšanu tukšā filozofēšanā.
Viņa prozas varoņi patiešām runā tā, it kā būtu ciemojušies nākotnē.
Un arī pats rakstnieks pašlaik ir tur kopā ar saviem prozas tēliem – aizsteidzās visiem pa priekšu, nokļuva nākotnē, kurā jau tagad viņa darbi izskatās pēc nedaudz skumja, taču pārdomāta plāna: mainīt pasauli.
