Pauļa Liepas nemākslas burvība 0
Pauļa Liepas mākslas darbi mēdz izskatīties pēc nejaušiem atradumiem, piemēram, iepakojuma vai bēniņos atstāta kartona. Tomēr te ir kāda klusa ačgārnība – aiz tā visa slēpjas skrupulozs darbs, kas tā vien liek domāt – ne viss, ko ar parakstu pompozi pasludina par mākslu, tāds arī ir.
Mūkusalas mākslas salonā no 12. oktobra skatāma Pauļa Liepas jaunāko darbu izstāde “Klusā daba”, kurā mākslinieks apzināti turpina savu kluso ķecerību antimākslas valodā.
Par spīti tam, ka Paulis Liepa ieguvis zināmu ievērību gan Latvijā – viņa pirmā personālizstāde 2004. gadā (“Man liekas, ka es diezgan regulāri nonāku pavisam citā esības dimensijā. Paraleloskopija!?”) saņēma kritiķu atzinību un tika izvirzīta 2005. gada Mākslas balvai, gan ārzemēs – 2008. gadā mākslinieks saņēma “Grand Prix VIII” Starptautiskajā Baltijas jūras valstu biennālē Kaļiņingradā, bet nule ieguvis godalgu Starptautiskajā Krakovas grafikas triennālē Krakovā, ar viņa daiļradi ir pazīstams vien retais.
Te pie vainas, šķiet, mākslinieka vēlme izbēgt no liekas publicitātes, sak, lai runā paši darbi. Mūslaiku skaļajā mākslas tirgū tā, iespējams, ir gana klusa balss, tomēr tā ir saklausīta. Pat tad, ja arī pašu darbu saturā neatrast pirmajā acu uzmetienā “aktuālas” tēmas, lai kas tās arī būtu. Te sastopam pavisam ikdienišķas parādības: ēdienus, telpas un lietas. Arī savā jaunākajā personālizstādē iepriekšējās soloizstādēs (“Uz līdzenas vietas” (2008), “Projekts “Dzīve””(2010), “Makro” (2011)) atrasto tēlu sēriju turpina zupas, ābola šķēles, tomātu “klusās dabas”.
“Projekts “Dzīve”” ir arī Pauļa Liepas darbu kataloga nosaukums. Katalogā apkopoti mākslinieka darbi laika posmā no studijām līdz šodienai, un tas būs pieejams līdz ar izstādes atklāšanu.
Ironiskā kārtā katalogā neatrast darbu autora portretu, un ir skaidrs, tā nav poza. “Kaut kā dabiski aizmirsās,” itin kā izbrīnā konstatē mākslinieks. Viņš negribīgi atzīst, neesot vēlēšanās būt redzamam.
“Ja vēlies lielu publicitāti, laikam ir jātaisa kāds popārts vai kas tamlīdzīgs. Man svarīgāk ir panākt sajūtu darbos – pēcpusdienas klusumu, noputējušā galda atmosfēru, ne tik daudz publikas atsauksmi. Laikam to sauc par mirkļa burvību.”
Tās radīšanā nav izmantotas tradicionālas grafikas iespiedtehnikas, kurām nepieciešams speciāls aprīkojums un smalki instrumenti. P. Liepa lieto sarecējušas līmes kārtas, nazi, saskrambātus kartona gabalus un krāsas slāņus. Grafika savā ziņā ir mantojums jau trešajā paaudzē – saņemts gan no mammas, grafiķes, daudzu litogrāfiju autores Maijas Dragūnes, gan no vectēva, karikatūrista un feļetonista Voldemāra Dragūna.
Mākslinieks atceras, jau bērnudārzā visi flomāsteri bijuši sausi divās dienās, īpaši melnais. Vērojis, kā strādā mamma, loģisks bijis turpinājums “rozentāļos” un Mākslas akadēmijas grafiķos. “Iespējams, tādēļ, ka biju vienīgais bērns ģimenē, daudz laika pavadīju lietu pasaulē. Iznāk, ka vienīgā vieta, kur manos darbos parādās cilvēks, ir mani video.” Animācija, lielākoties reklāmas klipi, ir P. Liepas “alter ego”, jā, arī peļņas darbs. Vien retais zina, ka, piemēram, Gustavo dziesmu “Es brīvs” vai Livingstona jeb Viestura Dūles dziesmas “Kur vien tu ej, tu satiec sevi” animētos videoklipus veidojis tieši P. Liepa.
Mākslinieks teic, viņa radītais ir cilvēkiem. Vārda visplašākajā nozīmē. Ne māksliniekiem, ne jaunatnei, ne kolekcionāriem, bet cilvēkiem. Jo viņa darbu saturs un iedvesma, tos radot, ir cilvēcība – ikdienišķas lietas, situācijas vai sajūtas, ko piedzīvojis katrs. Neuzmācoties ar uzpūstu konceptuālismu vai moralizēšanu.
Vienkārši radot (vai cenšoties radīt) skatītājos māju sajūtu. “Visas zupas, tomāti, āboli apmēram par to arī ir. Protams, māksliniekam jau tur ir vēl šāds tāds funktieris, bet nu tas ir diezgan subjektīvi un es to neuzspiežu.”
Funktieris tomēr ir būtisks. Vienmēr pastāvējusi vēlme “pieiet mākslai no ačgārnās puses”. Izdarīt tā, lai tas viss izskatās pēc kaut kā, par ko neviens īsti nevar saprast – vai tas ir taisīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Patiesībā šī savdabīgā “antimāksla” ir P. Liepas “Projekts. Dzīve”. Projekts, kas vienmēr esot izstrādes stadijā. Planšetes, kā mākslinieks dēvē savus darbus, bijis atklājums, jo tās neizskatījās pēc mākslas. “Cilvēki ir prasījuši – kur es tās atrodu? Atceros, bijušas situācijas, ka lielā izstāžu zālē ir gara, balta siena, gleznu rinda, kas bezgalīgi turpinās, bet telpas stūrī – sarkans ugunsdzēšamais aparāts, aplīmēts ar raibām piktogrammām. Pāris reižu esmu pie tā nonācis ar domu – tas nu vienreiz ir skaisti!”
Paulis prāto, kaut kā reizēm pārspīlējam to mākslas statusu, tas bieži esot menedžmenta uzpūsts, pārāk nopietns. “Tā laikam ir mana reakcija uz mākslas tirgus jēdzienu, kas diktē, kādai jābūt mākslai un kā tai jābūt iesaiņotai. Savā ziņā protests pret mākslas jēdzienu kā tādu. Ir interesanti balansēt uz šīs mākslas un nemākslas robežas.” Jā, varbūt tēmas viņa planšetēs kādam varot šķist pat miegainas, bet mākslinieks uzsver – nekad nav patikusi lekšanās, apzināta provocēšana un bļaustīšanās. “Īslaicīgais troksnis,” klusi, kā uz iekšu pasmaida Paulis Liepa.
