– Latviešiem mūsdienās ir viens olimpiskais čempions, vairākas izcilas operas balsis, daži spoži komponisti, un, no šīs loģikas raugoties, mums nevar būt daudzi politiskie līderi ar valstsvīra vārdu. 2
– Lai kļūtu par personību jebkurā lietā, jāiet caur dzirnām. Vecās demokrātijas zemēs, lai tiktu valdības priekšgalā, jāsāk no zemākās pakāpes partijā. Tevi audzina, un pats audz. Līdz izskolojies un izsities, cik augstu spēj. Partija palīdz sagatavoties profesionāli, trenē dialogiem, visam nepieciešamajam, ar ko šai vidē būs jāsastopas. Latvijā tāda orientācija nav. Aptverē vieni un tie paši, un viņiem iet ne pārāk labi.
– Aicinājām, lai arī lasītāji uzdod jautājumu Raimondam Paulam. Cilvēki teica paldies, ka mums esat, apbrīnoja fantastiskās darbaspējas, bet pirmais jautājums – vai Paulam atliek vaļas lasīt grāmatas?
– Tā ir, kā ir. Nesen pārlasīju grāmatu, ko uzrakstījis klavierskaņotājs, kurš strādājis ar pasaules izcilākajiem pianistiem. Tas mani interesēja kā profesionāli. Klavierskaņotājam ir milzu loma pašu lielāko ģēniju koncertdzīvē, un šo atmiņu grāmatu augstu novērtēju. Par gaumi baidos atzīties. Man jautāja par mīļāko filmu. Atteicu – “Fantomass”. Daudzi nosprieda, ka man kaut kas ar galvu. Bet nemeloju. Tā ir mana jaunības dienu komēdija. Kad skatos, gribu pasmaidīt, nevis redzēt tās drausmas un minoritātes, ko šodien izrāda uz ekrāna.
Mūziku sacerot, bieži ielūkojos mūsu izcilāko dzejnieku krājumos, un dzejnieki mums bijuši – buķete!
– Kāds lasītājs, līdzi juzdams jūsu nelaimēm ar Krājbanku un labu gribēdams, rosināja, vai jubilejas priekšvakarā nederētu samest Paulam naudu pa 5, pa 10 eiro un kompensēt zaudējuma sāpi. Posts nodarīts liels, tomēr šķiet – gluži tukšā nedzīvojat?
– Nē, nē, Dievs pasarg, nekādā ziņā nevajag mest kolekti. Es varu iztikt. Tas ir galvenais – ka varu būt materiāli neatkarīgs. Bet par to Krājbanku – tas man ir personīgs aizvainojums, zinot ķēķi un tās izdarības ap izzagto, par kuru avīzēs varētu rakstīt turpinājumos…
– Cits lasītājs grib zināt – ir mūzika, kas pilda cilvēka dvēseli, un ir pliekanāka, saucamais lētais gals. Vai 21. gadsimta cilvēkiem ilgi vajadzēs komplicētu mūziku, izcilības vai lielākā daļa noslieksies tralalā virzienā?
– Vispārēja tendence, ka “plašpatēriņš” iegājies visos mākslas žanros. Lētas filmas, viendienas dziesmiņas. Bet turpat blakus ir augstvērtīgi simfoniskās, džeza mūzikas koncerti, kuros netrūkst apmeklētāju. Masu produkcija vienmēr bijusi pieprasītākā, bet klasiskās vērtības dzīvo pāri laikam, nezūd, nekad arī nepazudīs.
– Vai skatījāties LTV filmu par režisoru Hermani? Viņš pareģo bēdīgas beigas, Eiropas civilizācijas bojāeju – proti, tās vecās Eiropas galu, kur lietas radīja ar rokām, kura nebija pārplūdināta ar ieceļotāju masām. Jums ir sajūta, ka stāvam kādas apokalipses priekšvakarā?
– Jā, šurp kuģo pavisam citos apstākļos dzimuši, citā kultūrā, ticībā auguši neskaitāmi ļaudis. Ja austrumnieki pēkšņi sāk virzīties uz Eiropu – vai paši neesam pie tā vainīgi? Nerunāju par mums, bet Vācija plaši atvēra durvis vaļā. Diezin vai tagad nenožēlo. Jā, mums jābūt cilvēkiem, jāsaprot, ka ir vajātie, cietušie, bet ar ko visiem tādā skaitā spējam palīdzēt? Viņi šeit nedzīvos tādu dzīvi, pie kādas raduši eiropieši. Nezinu, kā atrisināsies tas, kas tagad tur notiek.
– Jūsu mazmeitas arī aizklīdušas pasaulē. Kā viņas uztver apkārt notiekošo? Jaunieši ir atvērtāki pasaulei…
– Jaunākai mazmeitai ir 21 gads, viņa tagad atbraukusi ciemos, otrai – 26 gadi, dzīvo Romā. Jā, jauniešu uztvere ir pilnīgi citāda. Smiedams teicu – kad sanāk kopā radu kompānija, laikam vienīgais kaut cik zinu “Pūt, vējiņi”.
– Jānis Paukštello nesen sacīja – esmu vecs un laimīgs, jo nezinu, kas ir internets un kas ir dators. Piekrītat Jānim?
– Daļēji jā.
– Kāpēc daļēji?
– Nesen filmā ieraugu pazīstamu aktieri, kuram neparko neatceros vārdu. Piezvanu mazmeitai, lai paskatās, ka viņu sauc. Mazmeita “saslēdzas”, pāris minūtēs atrod. Bez tehnoloģiju attīstības neiztiksim, bet man telefonu vajag zvanīšanai, nekam citam. Jauniem, protams, vēlmes plašākas.
