– Padomju režīms tomēr izrādīja zināmu rūpi par “kultūras nesējiem”. Piešķīra dzīvokļus, goda nosaukumus, pa kādai privilēģijai. 2
– Bija Vija Artmane. Tautas māksliniece, kuras pēdējos mūža gados cilvēki viņu dažādi vērtēja. Aktrisi lika amatos, un viņa arī izmantoja posteņus, lai ļoti daudz palīdzētu citiem. To šodien kaut kā negrib atcerēties. Dzīvokļus dalīja caur radošajām savienībām, ne visiem pietika. Nevaru teikt, ka mani sevišķi apbalvojuši ar privilēģijām, kaut automašīnu ārpus rindas pagādāja. Es jau arī nebiju PSKP biedrs.
– Kādreiz sacījāt, ka tēvs devis mācību – dēls, tikai partijā gan nestājies. Padomju laikā izturējāt, brīvā Latvijā tomēr iekritāt politikā. Nenožēlojat?
– Vārdu “nožēlot” negribu lietot. Nožēlot var grēkus. Varbūt arī nevajadzēja iet partijās, bet daudz kam izgāju cauri atmodas gados, kad pēc Jāņa Petera ieteikuma piekritu būt kultūras ministrs. Amatā jutos ne savā ādā, pats arī atteicos. Tomēr uzskatu – reformas, ko gribēju darīt, vajadzēja darīt. Bet tam bija pretspars. Latvijā uzņemties kaut ko reformēt nozīmē pamest sevi zem kāpurķēdēm vai palikt zem giljotīnas. Tā, kā Roberts Ķīlis beidza. Iegūlās slimnīcā. Viņš bija pateicis, ka Latvijā tik daudz augstskolu nevajag, bet saņēma pretvilni.
– Atmodas laiks visus latviešus ienesa politiskā straumē, bet vai cienījamam māksliniekam vajadzēja dibināt Jauno partiju, iekļauties Tautas partijā?
– Redz, kā izrādās. Tagad par labāko kultūras ministri atzīst Demakovu. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Aiz muguras viņai stāvēja Šķēle un oranžie. Piešķīra līdzekļus, un kaut viens darba rezultāts ir uzceltā Nacionālā bibliotēka. Mūsu iekārtā bez aizmugures tu neesi nekas.
– Piebildīsim, arī politiķi bija pateicīgi, ka partijā ir tāds Pauls. Jūsu vārds daudz svēra.
– Kādu laiku pagrozījos, sapratu, ka tur neko nevar panākt. Pie Gunta Ulmaņa biju padomnieks, viens no tiem, kas veidoja Valsts prezidenta institūciju no iesākumiem. No pašiem pamatiem visu likām no jauna. Dibinājām, piemēram, tradīciju regulāri tikties ar radošajiem cilvēkiem, kas beidzās ar ballīti. Tagad nesen klausos un vai pareizi sapratu? TV žurnāliste parādīja atjaunoto Rīgas pils zāli, ko plašāka publika citādi neredzēšot. Vai skaistajās telpās nebūtu jāaicina cilvēki, inteliģence?
– Neturat taču tautisko prezidentu Vējoni aizdomās par noslēgtību!
– Dod Dievs…
– Ik pa laikam Latvijā iesāk diskusiju, ka tauta pati arī spētu ievēlēt prezidentu. Bet kritiķi saka arī – ja cilvēkiem ļautu balsot, viņi taču ievēlētu tādus tautā populāros pēc frizūrām vai dziesmām kā Anatolijs Gorbunovs vai Raimonds Pauls. Jums tas nešķiet aizskaroši?
– Nedomāju, ka Gorbunovs būtu tas sliktākais valsts vadītājs. Atvainojiet, kādi gan nav vēlēti visaugstākajos amatos, par kuriem sakām – ļausim viņiem izaugt! Atkal tuvosies prezidenta vēlēšanas, atkal nevarēsim nosaukt kaut trīs personības, par kurām visi piekristu – jā, tas ir profesionāli sagatavots, atbilstīgs. Es arī nevaru nosaukt. Tad pēkšņi atrodam vienu fantastisku mākslas cilvēku ar nopelniem Rundāles pils atjaunošanā Imantu Lancmani. Cepuri nost viņa priekšā, bet tādi vīri nekad neies uz to amatu. Pats savulaik kandidēju uz prezidenta amatu līdz pēdējai kārtai Saeimā, pats arī atkāpos, kaut zināju, ka “Saskaņu” dabūjuši manā pusē. Uzkāpu tribīnē, pateicu – paldies, man to nevajag. Un droši vien pilnīgi pareizi darīju. Izvēloties amatu personas, bieži piedzīvojam traģēdijas. Nav ko saukt uz prezidenta, premjera, ministru vietām.
