– Tas, ka jūti, ka tevi var aizliegt, cenzēt, iedarbojās uz mūziķi, sacerētāju? 2
– Nezinu, kāpēc, bet man laimējās izlavierēt. Tīšuprāt uz ecēšām nelēcu, bet īpašus pasūtījumgabalus arī nerakstīju. Nemūžam gan nepārmetīšu draugiem tēlniekiem, ka viņi taisīja vajadzīgās skulptūras, kaut tai pašā laikā bija lieli talanti un radīja paliekošas vērtības. Arī Rīgas kinostudijas filmas – ko šodien daudz varat likt pretī tālaika labākajām? Padomju gados cenzēja, daudz ko neļāva rakstīt. Nu viss atļauts. Kur ir tie augstu vērtējamie darbi?
– Nav gan šodien viss atļauts! Vajag izteikties politkorekti!
– Jā, man tikko prasīja, ko domāju par Alvja Hermaņa izteikumiem par patvēruma meklētājiem Vācijā. Atbildēju – par ko uztraucaties? Pirmkārt, viņš ir cienījams, labs režisors, otrkārt, ar pilnām tiesībām izteikties, kā viņš domā. Par ko reiz cīnījāmies, ja ne par vārda brīvību?
Reiz, piedaloties vienā otrā intervijā, pats redzu sāpju izteiksmi intervētāja sejā – kā tā Pauls drīkst teikt! Bet, ja negribi to dzirdēt, nenāc un nejautā. Kāpēc nevaru domāt to, ko domāju?
– Tomēr toreiz pa kādai dziesmai un veselu Edžus Liepiņa koncertprogrammu jums “nolika plauktā”.
– Šādos gadījumos daudz strādāja viens vīrs, bijušais “Cīņas” redaktors Īverts. Reiz viņš man teica – tu daudz raksti, par Volgu vajadzētu uzrakstīt. Pelše arī kaitēja, bet bija saprotošāki, normāli cilvēki arī.
– Kādam jau vajadzēja dot nodarboties ar “darbaļaužu estētisko audzināšanu” – 70. gados daudz braucāt uz laukiem ar ansambli “Modo”.
– Lauki ilgu laiku bija ļoti nabadzīgi, un daudz kas negāja no rokas. Spilgti atceros pirmo reizi, kad kultūras nama vadītāja saka – es te jums uz galda uzliku kafiju, ko padzert. Atkal iedarbojās mūsu latvietība, zemes mīlestība, kolhozi pamazām cēlās uz augšu.
– Tagad mūsu prezidents no laukiem, Jaungada runā sacīja novērojis, cik kurzemnieki lepni, latgaļi – sirsnīgi. Jums arī kāda publika ir sevišķi tuva?
– Silta attieksme pa lielai daļai cēlās no dziesmu tekstiem. Krūklim bij vārdi “Baltijas jūrai”, “Teic, kur zeme tā”, “Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu”, Peters pielika “Kurzemi”, un tas izraisīja lielu pacēlumu visur Latvijā.
– Jūs uztaustījāt to, ko latviešu cilvēks grib – sentiments, meldiņš…
– Bet to nevajag izmantot spekulatīvi un lēti. Skatītājs gan pats izšķiro. “Skroderdienas Silmačos” arī nav nekāda augstā māksla, bet katrs latvietis izrādi zina no galvas.
– Astoņdesmitie gadi jums bija popularitātes kalngali ar daudzmiljonu auditoriju Padomju Savienībā. Vai radošo spēku pilnbriedā negribējās izrauties uz Rietumiem?
– Pēc tā netiecos. Vairākus numurus ieskaņoja Rietumos, bet kā man dzīvē pietrūcis – nemācēju līdz galam būt biznesmenis ar to, ar ko nodarbojos. Mācētu, varbūt šodien būtu stāvus bagāts. Nebija tā ķēriena, grābiena uz veikalošanu. Kad mainīja politiskās sistēmas, tad gan pierādījās, ka mums vispār ir maz cilvēku, kuri spēj ieiet šajā vidē.
