– Muzicējāt, spēlējāt, un sākās bohēma? 2
– Jā, pa ballītēm, pasēdēšanām “Skapī”, ar atzīmējamu iepazīšanos. Leo Kokle tur nospēlēja savu lomu, lai gan pret viņu man visdziļākā cieņa. Kokle mācēja savākt ap sevi bohēmistu ziedu, kāds toreiz bija. Ar glezniecību man nebija nekāda sakara, bet pie Leo iegāju, vienmēr vajadzēja spēlēt vecās amerikāņu filmu melodijas.
– Minējāt, ka vecāki piedzīvoja jūsu nepatīkamo dzīves posmu, kas varēja beigties traģiski, Ar to domājāt, ka varējāt nodzerties?
– Pilnīgi pareizi, daudz netrūka. Ja man neizdotos izrauties, es būtu aizgājis bojā. Kā izrāvos? Nu, dzērumā sevišķi nevienu neklausa. Tas stāsts zināms – grimsti dziļāk, rodas “pohmeļas” un ar glāzīti no rīta nepietiek. Tā tas iet nedēļām. Plosts. Ja tev nav rakstura un nevari bez šņabja vairs izdzīvot, tad no malas nekāda ārstniecība nelīdzēs. Ceļš ir viens – kā ar nazi nost! Ne glāzes vairāk!
– Ko tad ņēma uz krūts tai laikā?
– Konservatorijas bufetē, atceros, bija drausmīgs Jamaikas rums. Tikpat pretīgu garšu mutē vēl šodien atceros no šartrēzes. Es tos gadus atceros kā tādā dūmakā. It sevišķi drūmos rītos saķēru galvu – velns, kas pa nakti savārīts! Kad biju ticis jau vaļā, naktī sapnī rādījās, ka esmu piedzēries. Tad lecu augšā – vai tiešām viss sācies no gala!
– Atgriežamies pie mūzikas. Sešdesmitie gadi, Pauls nobriest kā mākslinieks, meklē savu repertuāru, daudz kam ir pionieris uz latviešu estrādes.
– Meklējumi bija, bet redziet… mums bija jāstrādā. Man jāvada REO. Filharmonijā bija zvērīgi plāni. Mēnesī jānospēlē 17 – 19 koncerti, un katra gada beigās jānodod jauna programma. Žūrijā vēl sēdēja dāmas no veco boļševiku paaudzes. Paldies Dievam, bija kas mani aizstāvēja, kad citas redzēja, ka skuķi ne tā kleitas kustinājuši. Šodien uz to atskatos ar vieglu smaidu, bet tam visam nācās iet cauri un tobrīd smaidīt negribējās. Dāmas nebija ļaunas, bet strādāja ideoloģiskajā aparātā, un, kā man teica kultūras ministrs Kaupužs, katru pirmdienas rītu nervozējis, vai sarkanais telefons iezvanīsies, neiezvanīsies. Kāda augsta persona brīvdienās būs saskatījusi kaut ko nepareizu televīzijā – uz to momentāni reaģēja.
Bet lai ko runā par biedru Kaupužu, negribu viņu nolikt. Par Dziesmu svētkiem – jā, bija ideoloģiskās nodevas, bet tradīciju saglabāja, sevišķi vērību pievērsa pašdarbībai. Tādas lietas atbalstīja. Spēcīga sistēma bija darba rezervēs, profesionāli tehniskās skolās, un tur aizrautīgs kultūras entuziasts bija vadītājs Jānis Brodelis. Vairāk nekā skaidrs, ka kolhozu priekšsēdētāji daudzviet arī turēja par goda pienākumu balstīt visu veidu pašdarbniekus. Es tajā laikā jau biju pazīstams ar dziesmiņām, kur, protams, milzīgi nopelni “Mikrofona” aptaujai. Tādu atsaucību un publikas interesi šodien vairs nedabūt.
