– Vienmēr esat uzsvēris vecāku lielo lomu jūsu tapšanā par personību un mākslinieku. 2
– Pieminēšanu viņi pelnījuši, un vecāki pieredzēja divus manas dzīves posmus. Vienu – nepatīkamo, kas varēja beigties arī traģiski, un otru, kad viņi manīja, ka esmu daļēji sasniedzis to, ko mamma ar papu no manis gribēja. Kad sākās koncertēšana, zināma atzīšana, publikas atsaucība. Šo to viņi piedzīvoja. Man joprojām nav gluži izprotami, kā šie vienkāršie strādnieku cilvēki varēja tā jūsmot par mūziku, mākslu, teātri. Un man lika spēlēt klavieres no četru gadu vecuma.
– Interesanti, ko atceraties no kara laika?
– Spilgtāko atmiņu vairākkārt esmu stāstījis. Kā Iļģuciemā drausmīgā izskatā dzen cauri krievu gūstekņus. Arī tos nelaimīgos cilvēkus kolonnā ar dzeltenām zvaigznēm. Mamma man pasniedza maizes gabalu – aizej, iedod kādam maizes gabalu, bērnu taču apsargi neaiztiks. Dzīvojām diezgan bīstamā vietā, pie Spilves aerodroma. Skaidrs, ka tas bumbojams objekts. Dārza galā mums bija izrakta bedre, šā tā piesegta, un ne reizi vien, kad sirēnas sāka gaudot, metāmies turp. Nereti mēs ar tēvu vienās apakšbiksēs. Tad nāca pēckara gadi. Kaut kā sitāmies un izdzīvojām. Vecāki jau nebija bagāti. Nekā mums nebija, bet iedarbojās latviešiem raksturīgais – māte audzēja kazas, vistas staigāja pa pagalmu un rušināšanās pa dārzu obligāta! Tēvs, no maiņas fabrikā pārnācis, metās iekšā dārzā.
– Vai dzīve varēja tā iegrozīties, ka Raimonds Pauls darītu ko citu, nevis komponētu? Vai tā virzījās, ka ne pa labi, ne pa kreisi – tikai uz mūziku?
– Par komponistu nemaz nebiju domājis kļūt. Mācījos par pianistu. Mūzikas skolā, konservatorijā, bet rakstīšana sākās Radiomājā 50. gadu beigās. Tad nāca aizmetņi latviešu estrādes mūzikai. Pirms kara bija brāļi Laivinieki, Vinters, bet kļuva nevēlami un devās prom no Latvijas. Vajadzēja domāt, kā dzīvot tālāk, ko pašiem spēlēt, rakstīt. Mēs, jauni puikas, sākām pirmos gājienus. Man daudz deva klavierspēle un tas, ka pa kluso biju aizrāvies ar džeza mūziku. Kā improvizators atšķīros no viena otra cita un sāku pievērst zināmu uzmanību. Pirmie naivie uzmetumi tika parādīti profesoram Jānim Ivanovam. Rādīju trīcēdams, jo viņš mums bija dievs, reizē arī radio muzikālais vadītājs. Dziesmiņu “Ziemas vakars” iedziedāja Edgars Zveja, un es ar to lielos, ka viņš tajā laikā bija licis padomju grāmatvedei samaksāt man dubultu honorāru. Sakarā ar tiem maniem datumiem drusku parakņājāmies arhīvos, izvilkām pirmos gabalus.
