Klausītājs un laiks pats visu izšķiro. Saruna ar Raimondu Paulu 2
Tā saucamajai vieglajai melodijai nemēdz būt pārāk garš mūžs. Lustīgo vai saldsērīgo gabalu nodrillē un apnikušu novieto fonotēkas arhīvā. Turpretī Raimonds Pauls visiem skaņražiem pieejamās septiņas notis kaut kā pratis salikt tā, ka “dziesma nenosalst” un “dziesma nenoveco”. Ar tautā iemīļotā komponista šlāgeriem (un nopietnāku mūziku) izaugušas latviešu paaudzes, un tos joprojām izpilda koncertos un uzdzied pie galda. Maestro muzikālajai darbībai nav pielikts punkts, un viņa ieguldījums latviešu populārās mūzikas žanrā vārda tiešā nozīmē nav novērtējams. Raugi, bēdīgākās prognozes apgalvo, ka 2100. gadā uz šīs zemes varot būt palikuši tikai pārsimt tūkstoši latviešu. Puslīdz droši var minēt, ka pēcteči vēl piepratīs mātes valodu. Nav garantijas, ka viņiem visiem būs balta āda. Tomēr simtprocentīgi ticams, ka ikviens varēs nodungot Paula meldiņu. Lūk, tad arī vērtēsim mūziķa devumu.
Pirms lielās 80 gadu jubilejas, ko svinēs rīt, komponists piekusis sniegt intervijas un fotografēties – pietiekot. Drusku jau par daudz. Zvaigznītes skrien gar acīm, un televīzijā, radio Paula vārdu loka tikpat bieži, kā “džinglbells” dziesmiņu Ziemassvētkos. Mūsu sarunā komponistam raksturīgo humoru aizēno arī nervozums, kas saistīts ar gatavošanos koncertiem – rīt Nacionālajā teātrī Raimonda Paula jubilejas koncerts kopā ar aktieriem, “Sinfonietta Rīga” stīgu grupu un Radio bigbendu. Biļetes uz visiem sešiem koncertiem, no kuriem pēdējais 23. janvārī, izpārdotas. Komponists saķer galvu par “Latvijas Radio 2” ideju – Maestro mūzikas maratonu, kas ilgst 80 stundas no sestdienas līdz šodienai. Vai dzimšanas dienas balle ar būs? Nē, nekādas grandiozas godināšanas nebūšot. Tik vien kā pasvinēšana pēc 12. janvāra koncerta Nacionālajā teātrī.
Bet ko padarīsi – Pauls mums ir viens. Tāds viņš ir viens.
“Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad jāatskatās uz padarīto, jānovērtē sasniegtais un jāpasaka paldies tiem, kas tevi mīlējuši un atbalstījuši. Paldies maniem vecākiem, sievai, manām meitenēm. Paldies dzejniekiem, dziedātājiem, aktieriem. Paldies maniem tautiešiem, maniem klausītājiem.” Šie vārdi Raimonda Paula rokrakstā ir uz vāciņa jaunākajam diskam “Veltījums”, kurā apkopotas 18 viņa dziesmas klavierspēlē. Savukārt mūsu visa laba un veselības vēlējumi pašam māksliniekam, kurš pagājušonedēļ piekrita sarunai arī ar “Latvijas Avīzi”. Gan par mūziku, gan par politiku, gan dzīvi Maestro iztaujāja žurnālisti Linda Rasa un Egils Līcītis.
– Par savu dzīvi jau esat daudz stāstījis intervijā, grāmatās. Tomēr, paraugoties vēlreiz uz laiku pirms 80 gadiem, kāds tas bija? Vai jums vecāki kaut ko stāstījuši par dzimšanas brīdi? Zvaigznes bija tā sastājušās vai mūzas nomodā, ka dzimst liels komponists?
R. Pauls: – Diez ko neticu tādām lietām un lielajai sapņu grāmatai. Tāda, vecā drukā izdota, piederēja manai mammai. Kad viņa to pašķirstīja un atrada ko nelāgu, tad visu dienu nelaimīga staigāja. Man iedvesmošanās no Saules, Mēness vai zvaigznēm ir tikai priekš pasmaidīšanas.
