Uldis Šmits: Sīrijas bēgļus nedrīkst uzlūkot kā viendabīgu masu 3
Ir ierasts, ka iekšējās cīņās par varas un portfeļu dalīšanu pārsvarā aizņemtie Latvijas vadošie spēki un lēmumu pieņēmēji sāk pievērsties valstij stratēģiski svarīgām jomām vienīgi krīzes situācijās: valsts aizsardzības stiprināšanai pēc tam, kad pieaug apdraudējums, mediju politikai – pēc tam, kad informācijas telpa jau ir pārsātināta ar agresīvu, no ārienes nākošu propagandu, un tagad varbūt nāksies nopietni ķerties pie imigrācijas politikas.
Tā šķietami pastāvīgi bijusi valsts uzmanības lokā, jo izdarīti neskaitāmi grozījumi Imigrācijas likumā, taču, kā labi zināms, šī aktivitāte saistāma ar 2010. gadā ieviestās shēmas “uzturēšanās atļauja apmaiņā pret investīcijām” koriģējumiem. Termiņuzturēšanās atļauju ieguvēju, galvenokārt Krievijas pilsoņu, daudzums ir mērāms tūkstošos, bet, cik noprotams, nav notikuši nekādi visaptveroši pētījumi, ko varētu saukt par minētā kontingenta sociālo un politisko portretu. Presē visvairāk apspēlētais rādītājs ir nekustamajos īpašumos Rīgā un Jūrmalā ieguldītās summas, kā arī dažādu ieinteresēto personu, tostarp Kremļa režīma pārstāvju prieks par šiem darījumiem. Skeptiķi un kritizētāji tika ierindoti pie “nacionālistiskajām aprindām”. Tonis mazliet mainījās pēc “zaļo cilvēciņu” epopejas Krimā, kad visnotaļ atzīti profesionāļi un pat Latvijas Iekšlietu ministrija ierunājās par riskiem. Īpaši, ja drošības iestāžu iespējas ir ierobežotas, savukārt “gāzi grīdā” stilā piesaistītie “investori” nav pārāk apgrūtināti ar saistošiem pienākumiem, izņemot finansiālos. Protams, nevajag vispārināt – Krievijā netrūkst cilvēku, kuri vēlas rast Rietumos sev kādu atbalsta punktu daļēji arī tāpēc, ka Kremļa politika viņus biedē. Diezgan daudzi, kas to spējuši, pārcēlušies, piemēram, uz Vāciju vai uz citurieni. Līdzās šiem, sacīsim, klusajiem neapmierinātajiem, tostarp māksliniekiem, kas Krievijā vairs nevar brīvi izpausties, vai biznesmeņiem, kas nesaskata tur perspektīvu, pastāv pavisam īsti politiskie bēgļi šā vārda padomju laika izpratnē, un viņu kļūst arvien vairāk. Nupat Lietuva deva patvērumu žurnālistam Andrejam Ņekrasovam. Par Latviju nekas tāds nav dzirdēts. Un rodas šaubas, vai Rīga vispār uzņemtu (kā to darījusi Viļņa) Baltkrievijas opozīcijas aktīvistus vai, teiksim, Krievijas zinātnieku un vides aizstāvi (kā nesen Tallina), kas atmaskojis augsti stāvošo mahinācijas. Te vēl nāk prātā mazliet cita, kaut arī ar patvērumu saistīta tēma – pērn Latvija nepiešķīra ne bēgļa statusu, ne t. s. alternatīvo statusu nevienam patvēruma meklētājam no karadarbības pārņemtajiem vai okupētajiem Ukrainas reģioniem. Lai gan lūdzēju bija samērā nedaudz, arī jaunieši, kuri jau mācījās latviešu valodu un ļoti vēlējās iekļauties Latvijas kultūrvidē. Aizbildinājāmies, ka Ukrainas teritorijā dzīve pārsvarā rit mierīgi un ka arī citas Eiropas Savienības valstis “vēro situāciju”. Latvija diezgan vienaldzīgi izturējusies pret dažiem desmitiem cilvēku, kuri Latvijā gribēja palikt, bet tagad saņems vairākus simtus, kurus Latvijā spiež palikt, kaut gan, visticamāk, lielākais vairums ilgi neuzkavēsies. Bet arī šajā gadījumā nevajadzētu vispārināt, uzlūkojot Sīrijas un pārējos bēgļus par viendabīgu masu. Tiem, kas varbūt izraudzīsies Latviju par mājām, jākļūst valstij piederīgiem. Un noderīgiem. Tas ir iespējams, ja pati valsts saprot, ko tā vēlas savas imigrācijas politikas ietvaros panākt. Padarot mazāk sāpīgu likteņa ironiju, kad Šengenas zonu, kuras gaisu esam ieraduši tirgot bagātajiem, tagad triecienā ieņem pasaules pabērni.
