Patversme – glābiņš no sala, bet ne kūrorts 0
Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) patversme Gaiziņa ielā 7 tika atklāta pirms trim gadiem. Toreiz te bija 20 vietas, turklāt paredzētas tikai bezpajumtniekiem alkohola reibumā. Tā visā Rīgā bija vienīgā vieta, kur uzņēma iereibušos cilvēkus.
Tagad visā ēkā iespējams izmitināt līdz 150 klientiem. Rīgas pilsētas Labklājības departaments apmaksā 85 gultas vietas pirmajā un otrajā stāvā. Te nakšņo vīrieši, kas nelieto alkoholu un var par sevi parūpēties.
Augšējā stāvā dzīvo maksātspējīgie iemītnieki. Viņiem par diennakti jāmaksā divi lati. Var maksāt arī pusotru latu, bet tad patversmē drīkst pavadīt nakti – tas ir laiks no pulksten 17 līdz 9 nākamajā rītā. Šie klienti maksājumus veic no savām pensijām, pabalstiem vai no darba ienākumiem, jo ir cilvēki, kas atrod darbu un piepelnās, stāsta LSK Sociālā centra vadītāja Ilona Luste.
No klienta par brīvprātīgo palīgu
Vienā no istabiņām sastopam Vilni Grīnbergu, kurš patversmes pakalpojumus izmanto jau divus gadus. Viņš ir 49 gadus vecs un neslēpj, ka dzīvi šeit sācis no viszemākā līmeņa – no 1. stāva, kur telpā uz matračiem dzērumu izguļ bezpajumtnieki. “Toreiz man tāda grēcīga dzīve bija. Bet paldies Dievam un Ilonas kundzei, kas noticēja, ka varu laboties. Viņa pacēla mani augšā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pārstāju lietot alkoholu, un man piešķīra gultas vietu otrajā stāvā. Tur kādu laiku var dzīvot bez maksas, bet ne jau mūžīgi. Tagad mitinos trešajā stāvā, varu pats samaksāt par naktsmītni, jo man ir pensija. Esmu otrās grupas invalīds,” stāsta Vilnis.
Vīrietis atzīst, ka tie, kas paliek apakšā, vai nu negrib mainīties, vai padevušies liktenim. Pats viņš tagad turas braši, ir Vasarsvētku draudzes loceklis. Nelielajā istabiņā ar parketa grīdu novietotas četras gultas. Visas pārklātas ar segām priecīgi košās krāsās. Viens no istabas biedriem strādā celtniecībā, tikai vēlā vakarā atgriežas naktsmītnē. Arī V. Grīnbergs strādā. LSK patversmē viņš ir brīvprātīgais – veic dežuranta pienākumus. Par tālāku nākotni Vilnis neņemas spriest – nāks labāki laiki, būs risinājumi.
Dzīves stāsti līdzīgi
Nākamajā istabiņā sastopam divus Aleksandrus un Anatoliju. Dzīves līkloči visiem apmēram līdzīgi – kā paši apgalvo, tuvinieki viltus ceļā pārdevuši viņu kādreizējos dzīvokļus, tā palikuši bez pajumtes. Viens no Aleksandriem saņem vecuma pensiju – 162 latus. Patversmē ieradies šā gada janvārī, bet gribot noīrēt savu mitekli.
Otram Aleksandram un Anatolijam piešķirtas invaliditātes pensijas. Aleksandrs te mitinās nepilnu gadu. Par dzīvošanu maksā 60 latus mēnesī. Pēc profesijas viņš ir inženieris celtnieks. Agrāk par dzīvi nav žēlojies, bija ģimene, darbs, mājas. Līdz ar krīzi sākušās problēmas. Zaudējis darbu, iztikas līdzekļus un tad izjukusi arī ģimene.
Anatolija pensija ir sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā – 45 lati. Tik vien tāpēc, ka nevarot pierādīt savu darba stāžu – visi dokumenti sadeguši.
Citā istabiņā mitinās 71 gadu vecais Jāzeps Baltrurs, arī no celtnieku saimes. “Gribēju atkal iet strādāt, bet mani neņem, saka – esot par vecu!” Savu iepriekšējo dzīvokli zaudējis parādu dēļ. “Citur man nav kur iet. Bērniem pašiem nav pietiekami labi dzīves apstākļi,” skaidro pensionārs.
Pa dienu Jāzeps izejot pastaigāties, apciemojot arī pieaugušos bērnus, aizbraucot uz laukiem – tur varot piestrādāt. Jautāts, kā sadzīvo četri vīri vienā nelielā telpā, Jāzeps atbild īsi – cilvēki te ir labi, satiekam.
Nevar tikai nākt un gulēt
Kā stāsta LSK Sociālā centra vadītāja I. Luste, patversmes klientiem ir arī savi pienākumi. Viņiem jāapmeklē ārsti, jāaiziet uz rentgenu, jātiekas ar sociālo darbinieku. “Tas ir viņu pienākums, nevar tikai nākt un gulēt, teic centra vadītāja. Viņa min piemērus, kad cilvēki arī sameklējuši darbu un strādā lielveikalā “Maxima”, Centrāltirgū: “Esam tikušies arī ar šo klientu darba devējiem. Cenšamies viņus visādi atbalstīt, motivēt mainīt savu dzīvi. Izsniedzam apģērbu, apavus, bet to ļoti pietrūkst. Apmēram pusei bezpajumtnieku nav atbilstošu ziemas apavu.”
Pēdējā laikā ļoti daudz iedzīvotāju brauc uz Rīgu meklēt darbu. Ja cerības nepiepildās, lieto alkoholu, tad arī apzog, paliek bez naudas un dokumentiem. “Mums jādomā, kā šos cilvēkus nogādāt atpakaļ viņu faktiskajā dzīvesvietā. Daudzi gan cer, ka izdosies tikt pie darba, tāpēc cenšas palikt Rīgā. Šo cilvēku skaits palielinās,” novērojusi Sociālā centra vadītāja.
Viņa atceras, ka pirms trim gadiem, strādājot ar pirmajiem klientiem, kas pastāvīgi atradās alkohola reibumā, bija grūti: “Bet, pakāpeniski veidojot attiecības ar klientu, sniedzot viņam atbalstu un padomu, kopējiem spēkiem risinām viņu problēmas. Patīkami skatīties, ka ar laiku viņi paši spēj sevi aprūpēt, uzturēt un arī samaksāt par naktsmītni. Tad ir gandarījums.”
