Paturēt viedokli pie sevis. Saruna ar Liju Brīdaku 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznāks Lijas Brīdakas romāns “Atbalss bez balss”.
Kopš žurnāliste Elīna aizgājusi pensijā, dzīve sākusi šķist tukša. Turklāt saļodzījušās attiecības ar dēlu, mākslinieku Armandu. Viņš ir precējies, dzīvo atsevišķi, vīramātes attiecības ar vedeklu ir saspringtas.
Elīna arī nav sajūsmā par Armanda izvēlēto ceļu mākslā – viņai tas šķiet pārāk mūsdienīgs un patukšs.
Bet varbūt problēma ir pašā Elīnā? Nolēmusi, ka jāizmēģina psihologa apmeklējums, Elīna nenojauš, ka sastaps jaunības draudzeni…
Kā jums radās šāda iecere – novietot savu varoni tieši psihologa kabinetā?
Man jāatklāj, ka romāna iecerē galveno uzsvaru liku uz mātes un dēla attiecībām, tās šķita vissvarīgākās un interesantākās. Arī tādēļ, ka tēlotājā mākslā ienākusi jauna paaudze ar savu rokrakstu, jauniem tēlošanas principiem, šķita interesanti parunāt par šiem jautājumiem.
Bet vajadzēja parādīt, kas Elīna ir par cilvēku, kā veidojušās viņas attiecības ar dēlu, jo romānā viņi ir konflikta situācijā un bieži nesarunājas, tāpēc nevarēju sižetu šķetināt tikai starp viņiem vien.
Tas, ka cilvēki vēršas pie psihologiem, tagad ir diezgan populāri,
iedomājos – kādēļ lai viņas nebūtu arī studiju biedrenes un draudzenes? Turklāt tā es varu pastāstīt arī par Elīnas pagātni, kas ir būtisks aspekts.
Kā jums šķiet, kas vislabāk palīdz atrisināt sarežģījumus dzīvē?
Šis jautājums, man šķiet, ir bijis daudzos gadsimtos romānu un citu mākslas žanru pamatjautājums, un dzīvē tas bieži paliek neatrisināts. Es domāju, ka
sliktāk ir tad, ja dzīves sarežģījumi noved pie skaļiem strīdiem,
jo tajos mēs kļūstam neobjektīvi un nekontrolējami, pasakām lietas, ko labprāt nebūtu teikuši. Un otra nelaime ir, ja klusē, jo klusums arī kļūst par slogu, katrs ap to vērpj savu domu, kaut ko samezglo.
Es domāju kad pirmais afekta stāvoklis pārgājis, vienmēr vajadzētu censties mierīgi izrunāties – ja tas iespējams, abiem vien, bet, ja ne, tad tiešām jāmeklē psihologa palīdzība. Jo viņi ir objektīvāki, no malas viss labāk redzams.
Protams, vislabāk jau ir, ja var savu vainu atzīt, bet tas ir ļoti grūti un ne katram raksturam iespējams. Vienas īstas receptes nav, par to var atkal un atkal rakstīt, sacerēt operas, iezīmēt šo tēmu mūzikā un glezniecībā…
Kā pati uzsvērāt, romānā skarta vecāku un pieaugušo bērnu sadzīvošana. Vai redzat, kas tai palīdz un kaitē?
Es tiešām piekrītu uzskatam, ka vecākiem un pieaugušajiem bērniem nevajag dzīvot pārāk tuvu kopā, īpaši, ja bērniem ir sava ģimene. Katrai paaudzei ir savs stils, atšķirīgi paradumi, ļoti bieži izvēršas domstarpības.
Ir labi, ja pāri sīkām ikdienas domstarpībām paliek savstarpēja mīlestība, cieņa un sapratne,
tad sīkās lietas diezgan viegli aizmirstas, paliek tas, ka gribas parunāt vienam ar otru, satikties, parūpēties un pateikt kādu mīļu vārdu.
Bet traucē, manuprāt, vecāku vēlme iejaukties ar praktiskiem padomiem – lai cik labi tie būtu domāti. Vajadzētu savu viedokli paturēt pie sevis, saglabāt attālumu un, ja šķiet, ka tas nepieciešams, pārrunāt dzīves principus mierīgos apstākļos.
Un – lai cik ļoti gribētos, neiejaukties mazbērnu audzināšanas jautājumos, jo tur nu atkal katrā ģimenē ir savi ieskati, ar padomiem nekas nav līdzams, tie tikai var sadusmot un radīt konfliktus. Cik nu iespējams, tiekoties ar mazbērniem, vecvecāki var nodot savu dzīves pieredzi. Par to daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki vēlāk teikuši paldies, ka kaut ko iemācījušies tieši no vecvecākiem. Tiesa, mazbērniem pašiem bieži nav laika – skola, draugi, digitālās ierīces…
Vispār jau tā ir mūsu šodienas iezīme – mums nav laika izrunāties, parunāties.
Šī nespēja sarunāties kļūst par ikdienu un arī var būt traucēklis veco un jauno attiecībās.
Es domāju, ka mums, vecākiem, mieru dod iespēja vakarā pirms aizmigšanas noskaitīt lūgšanu Visuaugstākajam, lai bērniem labi klājas, lai viņiem izdodas, ko iecerējuši, un lai tas ved uz labu. Romānā iet visādi, bet es gribēju virzīt galveno varoni uz tādu apskaidrību un arī viņas dēlu.
Nesaskaņas jūsu romāna varones un viņas dēla starpā izceļas arī atšķirīgās mākslas izpratnes dēļ. Kāda māksla jums pašai patīk?
Pēc sava rakstura un tagad jau arī pēc gadu skaita esmu konservatīva, tādēļ man mākslā, arī literatūrā un dzejā vislabāk patīk pierastais reāli psiholoģiskais paņēmienu kopums. Man arī daba ir ļoti, ļoti mīļa, tādēļ no jau aizgājušajiem māksliniekiem tuvs Valdis Kalnroze – viena viņa glezna man ir, dzīvoju ar to kopā un negribu no tās šķirties.
Abstraktā māksla – varu to apskatīt, bet tā man nesagādā iekšēju gandarījumu un nemodina jūtas.
Protams, es interesējos par mūsdienīgo, bet mani neapmierina tas, ka visā mūsdienu mākslā neatrodu iespēju piekļūt tuvu tās radītājam, autoram, lai tas būtu rakstnieks, gleznotājs vai mūziķis, – viņi it kā noslēpjas aiz asociatīvi skatītas pasaules, aiz vēlēšanās pārsteigt.
Ir daudz formas dažādību – iespējams, ir interesanti no šodienas psiholoģijas viedokļa censties uzzīmēt, izprast, ko nozīmē šīs formas, bet vairākumā gadījumu man tajās pietrūkst dvēseles.
Nezinu, kādēļ jaunie negrib atklāties, ielikt sirdi un jūtas mākslā, kā tas agrāk bija.
Vai arī tā ir tāda laikmeta iezīme – aizslēpties aiz notiekošā?
