Paturēt noslēpumu pie sevis. Kāpēc dažkārt tas ir tik grūti? 1
Neprotu glabāt noslēpumus
Atliek tikai uzticēt viņiem ko personisku – vēlme padalīties uzzinātajā noslēpumā ar citiem neliks viņiem mieru. Mēs uzskatām, ka šāda rīcība ir nosodāma, kaut arī reizēm turēt vārdu ir patiešām grūti. Kāpēc dažiem no mums ir tik grūti klusēt?
“Mana labākā draudzene pastāstīja, ka vīrs viņu krāpj. Viņa lūdza nevienam par to neteikt – nevienai dzīvai dvēselei. Bet es nespēju sevi savaldīt – manī burtiski kvēloja vēlme padalīties ar šo ziņu,” stāsta 29 gadus vecā Natālija.
“No mūsu attiecībām nevar pilnībā izslēgt nodevības risku,” uzskata sociālā psiholoģe Tatjana Stefaņenko. Neviens nedos šādu garantiju. Uzticēties cilvēkam, saprotot, ka viņš ir brīvs savā izvēlē, ka būtībā viņš var rīkoties ar mūsu noslēpumu, kā uzskata par vajadzīgu, – tas prasa zināmu drosmi, gatavību riskēt. Maldināšana, melošana zināmā mērā ir cilvēka dabas sastāvdaļa, kas savā ziņā attaisno tos, kuriem ir grūti glabāt citu cilvēku noslēpumus.
Lūguma divkosība
Tas izklausās paradoksāli, taču, pasakot kādam savu noslēpumu, mēs dažreiz neapzināti vēlamies, lai citi par to uzzina. Mēs nododam atbildību (vai dalāmies tajā) par šo informāciju kādam citam: tā mēs atbrīvojamies no dvēseles nastas, kura neizbēgami rodas tiem, kuriem vieniem pašiem jāglabā noslēpums. Stāstot par vīra nodevību, Natālijas draudzene, iespējams, neapzināti cerēja, ka ja viņas noslēpums kļūs zināms, tas izraisīs spēcīgas emocijas un dos viņai spēku mainīt situāciju. “Atbildības nasta šķiet vieglāka, iekšējais konflikts tiek atrisināts, ja vislielākos noslēpumus var pārrunāt ar kādu, kurš iejutīsies mūsu situācijā un nenosodīs,” saka ģimenes psihoterapeite Anna Varga.
Anna, 34 gadi, reklāmas menedžere: “Es runāju par citiem, lai nerunātu par sevi”
“Man vienmēr paticis patenkot ar draudzenēm. Mēs no galvas līdz kājām apspriedām draugus un kolēģus, atkārtojot, ka tas viss, protams, paliks starp mums. Taču reiz man uzticēja īstu noslēpumu: es uzzināju, ka mūsu kopīgais draugs ir smagi slims. Aiz ieraduma padalījos šajā ziņā ar draudzenēm, un gadījās, ka viņš par to uzzināja. Tagad viņš nevēlas mani redzēt un visiem saka, ka neesmu uzticības vērta, ka esmu tukša pļāpa… Kopš tā laika man seko nelāga slava. Šis gadījums lika man aizdomāties: es sapratu, ka slēpos aiz tenkām par citu cilvēku dzīvi, jo negribēju runāt par savu dzīvi. Man pašai bija tik daudz problēmu, ka biju gatava bezgalīgi runāt par citu cilvēku noslēpumiem, tikai lai neatklātu savējos.”
Ko darīt
Proti atteikties. Ja jūti, ka noslēpuma glabāšana nav tavos spēkos, vienkārši atsakies uzklausīt sarunu biedru. Pat ja tas viņu pārsteigs. Viņš būs pateicīgs par tavu godīgumu – vismaz daļēji. Jo, atzīstot savu nespēju paturēt uzticēto noslēpumā, tu tādējādi atgādināsi par viņa paša atbildību par notiekošo.
Apdomā sekas. Tātad – tev ir uzticēta konfidenciāla informācija. Pirms dalīties tajā ar citiem, iedomājies, kādas sekas tas varētu radīt. Novērtē, vai ieguvumi no noslēpuma atklāšanas (citu interese, savas atbildības nastas atvieglošana, savas nozīmības apliecināšana) atsver iespējamās nepatikšanas (uzticības zaudēšana, draudzīgu attiecību izjukšana, slikta reputācija).
Uzticamības dilemma
Gadās, ka uzticētais noslēpums kļūst par nopietna iekšēja konflikta cēloni. Kura labā izdarīt izvēli: pārkāpt savus principus un korporatīvos noteikumus vai nodot draugu? Aleksandrs ētisko dilemmu atrisināja par labu savam kolēģim Pāvelam – brīdināja viņu par gaidāmo atlaišanu, lai gan personāla daļas vadītājs viņam to atklāja kā noslēpumu, turklāt pārkāpjot dienesta instrukcijas. “Gadās situācijas, kad ir amorālāk slēpt konfidenciālu informāciju, nevis to izpaust un tādējādi izglābt cilvēku no nepatikšanām. Tā ir grūta izvēle: rīkoties negodīgi cita labā,” saka Tatjana Stefaņenko.
Citos gadījumos tāda atklātība palīdz atjaunot savu reputāciju vai paaugstināt pašnovērtējumu. Piedaloties citu likteņos, glābjot krīzes situācijā, mēs pārstājam būt tikai pasīvi novērotāji, uzņemamies lielāku risku nekā parasti, atklājot savas labākās īpašības.
Apliecināt savu eksistenci
Gadās, ka nepieciešamība publiskot kāda cita dzīves detaļas kļūst hroniska, un ne ētiski, ne pragmatiski apsvērumi nespēj cilvēku apturēt. Stāstot visu, kas viņam uzticēts, tāds cilvēks parasti sliecas citu cilvēku viedoklim piešķirt pārmērīgu nozīmi. Tās dažas minūtes, kad kāds viņā klausās, rada sajūtu, ka viņš ir nozīmīgs un apstiprina pašu eksistences faktu. Svešs noslēpums, šķiet, piešķir maģisku spēku, ar kura palīdzību stāstītājs kaut vai tikai uz brīdi kļūst par vispārējas intereses un cieņas objektu. Par to viņš ir gatavs maksāt milzīgu cenu: zaudēt draugu un kolēģu uzticību, izjust sirdsapziņas pārmetumus. Salīdzinājumā ar dažiem mirkļiem, kas pavadīti uzmanības centrā, neviens upuris viņam nešķiet pārmērīgs.
Padomi tam, kurš gatavojas atklāt savu noslēpumu
Ja tev patiešām jādalās ar ko slepenu, pajautā sev, kāpēc uzticies šim konkrētajam cilvēkam. Vai tu patiešām novērtē viņa spēju atbalstīt, palīdzēt izprast notikumu ainu? Vai varbūt rēķinies ar to, ka šis cilvēks nepratīs klusēt?
Iedomājies sevi sarunu biedra vietā: ko viņam nozīmē tava vaļsirdība, kādu iemeslu dēļ viņš ir gatavs dalīt ar tevi atbildības nastu? Vai esi gatavs riskēt ar iespējamo noslēpuma publiskošanu, atklājot savu noslēpumu tieši viņam? Varbūt tomēr ir vērts klusēt?
