Dace Terzena: Totalitārisms vienmēr ir nepārprotams kā pieckapeika un vienmēr piesmej brīvību un dzīvību 26
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jau otro gadu ar patiesu interesi piedalos fonda “Sibīrijas bērni” rīkotā skolēnu sacerējumu konkursa darbu vērtēšanā, un šoreiz, 80. gadskārtā kopš 1941. gada 14. jūnija represijām, ar īpašu jutoņu.
Skolēnu darbi (vairāk par 90 no visas Latvijas), pirmkārt, ir vērtība viņiem pašiem – tāpēc, ka bērni, sacerējuma mudināti, varbūt pirmoreiz mūžā tā kārtīgi izrunājušies ar saviem vecvecākiem un daudzi, kam palaimējies – arī ar vecvecvecākiem, lai uzzinātu par sāpīgajām lappusēm dzimtas vēsturē.
Mēs, pieaugušie, labi redzam, ka paaudžu sarunu īstā un neaizmirstamā jēga izlobās vēlāk, cilvēkam nobriestot. Un tad atskāršam – cik labi, ka tāda saruna vispār bija! Ka vēl paspējām noķert un dokumentēt ar senčiem vienojošo pavedienu, pirms tas pazūd mūžībā.
Man skolēnu darbi ir liela vērtība tāpēc, ka jauniešu nepiefrizētās, bet patiesās domas ļauj vēlreiz skaidri formulēt, kāpēc skarbie pagātnes notikumi ir ne tikai mūžīgai piemiņai, bet galvenokārt – kā spilgta signāluguns mūsu šodienas izvēlēm, izpratnei un rīcībai.
Daudzi skolēni raksta – es nespēju iedomāties, ka naktī manās mājās varētu ielauzties bruņoti vīri un aizsūtīt drošā nāvē neaizsargātus cilvēkus, jaunus un vecus, vārgus un slimus, bērnus, zīdaiņus.
Protams, ka viņi to nevar, un paldies Dievam, ka nevar. Jo neviens no rakstītājiem nav pieredzējis totalitāru iekārtu, kur cilvēka dzīvība bija atkarīga no (ne)atbilstības varas ideoloģiskajiem murgiem. Jo visi sacerējumu autori ir dzimuši un aug atkal neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā.
Lielākā daļa nākuši pasaulē pēc Latvijas uzņemšanas NATO un Eiropas Savienībā. Un pieauguši viņi kļūst valstī, kura ir brīvprātīgi iesaistījusies šajās struktūrās un kuras sabiedrība par tām brīvi izsaka savu viedokli, nebaidoties no represijām, kā tas bija PSRS, kur nonācām spaidu kārtā.
Lai kādiem pārspīlējumu, radikāli pretēju viedokļu un juceklīguma brikšņiem gandrīz par jebkuru nozīmīgu jautājumu mēs tagad kultos cauri, tas tikai liecina par ērkšķaino ceļu uz patiesi demokrātisku sabiedrību. Jo cita nav.
Kas notiek totalitārismā, katram lieliski redzams bēdīgajā kaimiņvalsts Baltkrievijas piemērā, kad sajēgu zaudējis diktators uzspļauj gan cilvēku dzīvībām, gan starptautiskām normām.
Totalitārisms vienmēr ir nepārprotams kā pieckapeika un vienmēr piesmej brīvību un dzīvību.
Demokrātija vienmēr ir sarežģīta, nepilnīga, aizstāvama, apliecināma un pierādāma. Arī tiem, kas tajā kā relatīvi drošā pavēnī piedzimuši.
Skolēnu darbos bieži minēta tuvinieku skarbā pieredze, atgriežoties no izsūtījuma. Daudzi līdz mūža galam jutušies no sabiedrības izstumti, dzīvojuši aiz baiļu, noraidījuma un pazemojumu sienas, bieži bija liegts darbs profesijā vai iecerētā izglītība.
Tāda “dzēšanas kultūra” padomju varas gaumē ar smagām sekām un sakropļotiem likteņiem. Šodien uz kovida fona arī “dzēšam” viens otru tā, ka zāle neaug un pēc visdažādākajām pazīmēm: pareizģimeniskie pret nepareizajiem, potētie pret nepotētajiem vai otrādi, ja gribat, varat turpināt… Vārdu tvaiki veļas mutuļiem. Labi, ka tikai vārdu.
Jā, arī tāda ir demokrātijas izpausme un veids, kā galarezultātā tomēr nonākt pie saprātīgiem, nevis voluntāriem risinājumiem, un tik daudz piesauktās iekļaujošās sabiedrības, kur spējam pieņemt citādu viedokli, citu patiesību, raibi rūtaino un visādo.
Smags uzdevums, neiespējamā misija, bet, ja gribam sevi cienīt, tā jāpadara par iespējamu. Paturot acīs un sirdī mūsu vēsturiskās pieredzes signālugunis.
