Situācija Nr. 2. Tikai nejautājiet neko personisku 0
Sieviete piedalās dažādos konkursos, kur sākumā jāaizpilda anketa par sevi, saviem hobijiem u.t.t., lai pārraides laikā vadītājs varētu uzdot kādu jautājumu. Viņa vienmēr anketā ieraksta – tikai nejautājiet man neko personisku, negribu neko stāstīt par sevi. Kāpēc tā? Viņa kaunas no tā, kāda ir?
Psiholoģe Agita Jurkovska:
„To var traktēt dažādi. Piemēram, nestāsta, lai radītu intrigu, noslēpumu par sevi, lai kādam viņa liktos interesanta, nepieejamā, kuru vajag nomedīt. Vēl varbūtība – sieviete baidās izplūst stāstāmajā, parādīt savas emocijas. Cilvēki vai nu neprot būt personiski vai arī nevēlas ar savu personiskumu piepildīt ēteru televīzijas studijā, jo kam gan interesē tante, kuru redzu pirmo un pēdējo reizi? Vai sieviete kaunas no sevis? Iespējams, ka kauns te ir klātesošs, jo viņa baidās no tā, kā viņas teikto interpretēs klausītāji.”
Gadu simteņos veidojusies cilvēku vēlme būt labākam, citādākam. Noslēpt savu patieso dabu. Tam kalpojušas gan masku balles, gan kosmētikas un frizūras, gan rotaslietas, gan mūsdienās – sociālie tīkli. Teiciens, ka visi cilvēki ir aktieri, ir ļoti tuvu patiesībai. Taču jāsaprot, ka tēlojam ne tikai, lai slēptu mūsos esošo tukšumu vai neizzināto „es”, bet arī lai aizsargātu ko ļoti tuvu, mīļu, intīmu. Atmiņas, jūtas, pārdomas. Daži nemīl, ka „lien dvēselē”. Ikvienam ir tiesības uz savu „intīmo teritoriju”, uz sava ”es” nepubliskotajiem stūrīšiem.
Psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa Molokailima:
„Varu izteikt tikai pieņēmumus hipotētiskā līmenī. Iespējams, ka viņa izvairās no savas personīgās dzīves publiskošanas. Iespējams, ka viņa sevi neizprot, baidās atklāt kaut ko citiem un tikt nosodīta vai nesaprasta par sacīto.
Ir tik daudz nepārliecinātu, par sevi „sliktās” domās, ar zemu pašvērtējumu sieviešu. Man teica – ja man atklāti jārunā par to, ko es jūtu vai domāju, tad labāk nomirstu. Protams, ka tas parāda šīs sievietes nespēju uzticēties, kas iespējams radusies iepriekšējo attiecību pieredžu rezultātā. Daudzām sievietēm par sevi runāt, dalīties savas iekšējās pasaules pārdzīvojumos nav iespējams, jo viņas baidās, ka tiks nesaprastas, un tāpēc nav vērts sevi izteikt un savu viedokli paust. Sievietes noslēdzas sevī vai kļūst asas un kontrolējošas, atgrūžot no sevis citus, lai tie neatgrūstu viņas u.tml.”
Ir sievietes, kas izmanto veiksmīgu risinājumu šai problēmai – dienasgrāmatas rakstīšana. Tai uztic visu to, kas sakrājies, taču ko baidās vai kautrējas atklāt kādam cilvēkam. Šai praksei ir arī cita pozitīvā puse, jo uzrakstot domas, sieviete vienlaikus analizē savas izjūtas, domas, vienas vai otras rīcības motīvus un iepazīst sevi. Otrs veids, kā apvienot vēlmi runāt par sevi un nebaidoties būt nesaprastai ir ”sarunas ar Dievu” vai Sargeņģeli. Pirmajā personā tiek izteiktas vēlmes un ilgas, šaubas un nemiers. Jo sievietes ir brīnišķās būtnes, kas svarīgākos lēmumus pieņem tieši sarunas laikā. Ar draudzeni, ģimenes locekli, kolēģi, mājdzīvnieku vai Dievu.
