Pats sev esmu atradies vai apmaldījies “es”… Trīs ikdienišķas situācijas analizē speciālistes 0
Situācija Nr. 1. Nākas būt stiprai
Viena no lielākajām mūsu kļūdām ir vēlme „būt kā citi”. Taisnākais ceļš uz nekurieni, kur „es” pazūd kā balts zirgs miglā un pati ātri vien sāc justies kā apmaldījies ezītis. Tādēļ iesākumā ir svarīgi apzināties sevi kā individualitāti, no citiem atšķirīgu, daudzpusīgu, arī pretrunīgu personību. Dabā nav divu pilnīgi vienādu cilvēku, kā nav pilnīgi vienādi svītrainu zebru vai plankumainu leopardu.
Lai labāk orientētos „sevis meklējumos” ir vērts ieklausīties profesionāļu viedokļos, kas kā ceļazīmes norāda ieteicamos virzienus mērķu sasniegšanai. Vislabāk cilvēka raksturu un „patieso būtību” atklāj dažādas situācijas, gan ar pozitīvu, gan negatīvu pieskaņu, tādēļ aplūkosim dažas no tām.
Pirmā situtācija. Kāda sieviete pēc dabas ir trausla, sievišķīga, bet dzīvē tāda nevar būt, jo nav vīrieša, viss jādara pašai. Dzīve piespiež būt stiprai. Vai var teikt, ka viņa „nav pati”? Un ko tad var darīt, lai būtu?
Var jau ironiski citēt aforismu „Ja sievietei līdzās ir vīrietis, tad viņai ir daudz problēmu, ja nav, tad tikai viena – nav vīrieša” bet ja nu tomēr tas nepalīdz?
Psiholoģe Agita Jurkovska:
„Viņa ir pati tajā gadījumā, ja savu dzīvi bez vīrieša neuztver kā traģēdiju. Tomēr pēc būtības sieviete, ja viņa ir trausla un sievišķīga, tāda paliks visu laiku, arī tad, ja viņu iesēdinās kombainā vai traktorā, arī tad, ja, kā viņai liekas, dzīve piespiedīs nebūt trauslai un darīt visu pašai. Tas nozīmē, ka sievietes daba un būtība nav atkarīga no ārējiem apstākļiem un viņa nekļūst atkarīga no vīrieša. Ko darīt, lai sieviete būtu pati? Pārstāt meklēt iespēju identificēties ar formu un ārējiem apstākļiem. Vīrietis ir laicīga forma, kas te ir un te var nebūt. Ne jau vīrieša klātesamība sievieti padara par sievieti. Tā ir prāta ilūzija. Visas ilūzijas noved pie vilšanās”.
Galvenais, ikvienā situācijā sievietei atcerēties, ka viņa ir sieviete, nevis darba zirgs. Protams, ja viņai dzīvē līdzās ir vīrišķīgs pavadonis, tad saglabāt dabiskumu ir vieglāk, jo nav jāuzņemas papildus lomas.
Psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa Molokailima:
„Meitenei dzīves pirmajos gados ļoti svarīga loma ir tēvam – pirmajam vīrietim viņas dzīvē, un tam attiecību modelim, ko viņa piedzīvo attiecībās ar vecākiem un citiem tuviniekiem. Šī agrīnā bērnības pieredze iespaido daudzus sievietes tālākās dzīves procesus. Tās jūtas, reakcijas un domāšanas ievirzes, ko viņa kā bērns izveido sākotnējās attiecībās ar vistuvākajiem pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē neizzūd un saglabājas neapzinātā veidā.
Ak, cik mēs sievietes esam bagātas ar lomu repertuāru! Gan stiprā – visu varošā, trauslā – nevarošā, kaislīgā, viedā, mātišķā u.c. Taču pašā mūsu esības kodolā mēs esam ES, bez lomām, bez priekšstatiem, bez citu uzstādītiem uzdevumiem. Te nu mums ir uzdevums – pieņemt šo savu visdziļāko, patieso savu ES – patību! Daudzas no šīm lomām, kā jau minēju, esam neapzināti pārņēmušas no savām ģimenes sievietēm. Ja mana māte bija valdonīga, stipra un visu varoša, kas kritizēja tēvu un tas vienmēr teica, lai notiek, kā mamma vēlas, tad arī meita nereti šo modeli pārņem. Kāda kliente sūdzējās, ka viņas dzīves biedrs esot pasīvs un bez iniciatīvas, ja viņa neko neorganizējot, tad nekas viņu attiecībās nenotiekot. Savukārt, jau strādājot ar pāri kopā, vīrietis spēja izteikt savu neapmierinātību ar sievietes milzīgo kontroli un nespēju sadzirdēt viņa viedokli. Tas vīrietī radījis vēlmi neko neierosināt un neuzsākt.
Atbildot uz otro jautājuma daļu – Dzīve mūs „ piespiež”. Nē, dzīve nespiež neko, dzīve mums piespēlē situācijas, kurās vienmēr ir izvēle ko darīt, kā uz tām reaģēt vai nereaģēt, mūsu uzdevums ir rīkoties, uzticoties savai pārliecībai. Ir jāiemācās pateikt NĒ citu manipulatīvai uzvedībai, konceptiem, prasībām. Sievietes bieži jūtas vainīgas, ja iekšēji jūt, ka nevēlas atsaukties citu uzaicinājumam, ierosinājumam, un baidās atteikt, pasakot NĒ kāda priekšlikumam, prasībām, lūgumiem, ja tas neatbilst savai iekšējai sajūtai, pārliecībai. To var uztrenēt un ar laiku katra var iemācīties pateikt NĒ un justies par to lepna, pat nedodot nekādu paskaidrojumu par savu motīvu!”
Ir laiks pārvērtēt, vai egoisms ir tik slikts vienmēr un visur. Lai arī vairumam sieviešu šķiet, ka bez viņām pasaule apstāsies un viņu uzdevums gādāt par to, lai labi būtu citiem, ir jāsaprot, ka tērējot spēkus tikai citu labā un neko nesaņemot pretī, spēki izsīks un pienāks brīdis, kad vari kļūt lieka, jo nespēsi neko dot citiem. Taču citi nebūs iemācīti parūpēties par tevi. Būsi izdegusi un sevi iztērējusi. Ir svarīgi atvēlēt ne tikai mirkļus, bet stundas un dienas tikai sev, sevis iepazīšanai, spēku atgūšanai un uzkrāšanai. Kā reklāmās „jo tu esi tā vērta”.
