Tas notiek tagad! 272
Oleksijs Sivaks zināja, ka krievi nāk pēc tam, kad tika sagrābts viņa kaimiņš Šapovaļenko, saimniecības vadītājs.
39 gadus vecais jūrnieks no Hersonas bija palīdzējis viņam Ukrainas neatkarības dienā izlikt Ukrainas karogus viņu apkārtnē.
Abi vīrieši bija civilie brīvprātīgie. Šapovaļenko izdalīja krājumus, palīdzēja cilvēkiem evakuēties un dalījās informācijā par Krievijas karaspēka atrašanās vietu ar ukraiņu militārpersonām, bet Sivaks vadīja zupas virtuvi, organizēja palīdzību, izplatīja skrejlapas un izlika plakātus un karogus.
“Mēs jau zinājām par šīm spīdzināšanas istabām; mēs zinājām, ka cilvēki no turienes neatgriežas. Es devos piegādāt zupu, brīdināju cilvēkus, kuriem palīdzēju, pārtraucu visus kontaktus un nācu mājās, lai viņus sagaidītu,” viņš stāstīja. Viņš piebilda, ka
slēpšanās vai mēģinājums bēgt nav risinājums, sakot, ka apzinās, ka Krievijas spēki vēršas pret viņus interesējošo cilvēku radiniekiem.
Viņš sacīja, ka viņu arestēt ieradās astoņi vīrieši – četri militārā formā un četri civilā apģērbā, visi ar aizsegtām sejām. Viņi viņu aizveda uz vietējo policijas iecirkni un pēc tam nodeva viņu FSB.
Viņš atcerējās, ka viņu sita un spīdzināja ar elektrisko strāvu no tāda paša veida lauka telefona, kas aprakstīts, kā izmantots citās ieslodzījuma vietās. “Viņi to nosauca par “melu detektoru” un acīmredzot izklaidējās, vaicājot man: “Vai vēlaties piezvanīt Zelenskim?”.”
“Vispirms viņi man uzlika skavas uz ausīm un, kamēr viņi mani šokēja, sita ar nūju, sita un sita ar rokām… tad viņi pārvietoja šos vadus no manām ausīm uz maniem dzimumorgāniem. Viņi teica: “Mēs jūs tagad sterilizēsim.” Sivaks uzskata, ka viņam ir diezgan laba ideja, kāpēc Krievijas karaspēks izvēlējās viņu spīdzināt tā, kā to darīja, un draudēja ar izvarošanu.
“Viņi gribēja mani pazemot. Tas ir acīmredzami. Ko tu dari, lai vīrietim sagādātu visvairāk sāpju? Jūs sāpināt viņa sievu vai dzimumorgānus,” viņš skaidro.
No vairākiem desmitiem vīriešu, ar kuriem viņš tika turēts, Sivaks sacīja, ka aptuveni puse bija pakļauti seksuālai vardarbībai. “Tā ir vesela sistēma. Četri cilvēki (mani spīdzināja), bet viņi bija tikai “cirvis”. Jā, viņiem nav smadzeņu, jā, viņi ir dzīvnieki, bet pat ja viņi ir ieslodzīti, kā ir ar viņu priekšniekiem? Kāds viņus vadīja, kāds viņiem deva pavēles.”
Sivaks sacīja, ka viņš un vairāki citi izdzīvojušie ir izveidojuši neformālu atbalsta grupu un cenšas vairot izpratni par to, ka vīrieši var kļūt par seksuālās vardarbības upuriem. Sivaks ir apmeklējis tikšanās ar valdības amatpersonām un konferencēs, kurās dalījies pieredzē.
Ukraina ir gatava ilgstošam procesam, lai vainīgos sauktu pie atbildības, vienlaikus aizsargājot upurus. Kopš pilna mēroga kara sākuma Sosonskas prokurori, kā arī citi ierēdņi un pašvaldību amatpersonas ir saņēmuši specializētu apmācību par pieejām, kas orientētas uz upuriem, mācoties atpazīt ar konfliktu saistītu seksuālo vardarbību, veikt izmeklēšanu un sazināties ar upuriem.
Dažas no apmācību programmām ir nodrošinājusi ANO, tieši reaģējot uz lielo skaitu seksuālo noziegumu, kas notikuši okupācijas laikā. Citi tiek vadīti sadarbībā ar vietējām nevalstiskajām organizācijām un cietušo atbalsta grupām. ANO ir arī līdzfinansējusi psiholoģiskās palīdzības līniju, kas īpaši paredzēta izdzīvojušajiem vīriešiem.
Var paiet gadi vai pat ilgāks laiks, līdz tiesa pieņems lēmumu un cietušie izteiksies. Daži cilvēki, kas cietuši no seksuālās vardarbības, ko Bosnijas serbu armija pastrādāja Bosnijas kara laikā 1990. gadu sākumā, runā tikai tagad.
“Daži izdzīvojušie varētu būt gatavi liecināt dažu mēnešu laikā, daži, iespējams, nekad tam nebūs gatavi,” sacīja Sosonska.
Runājot par Šapovaļenko, viņš saka, ka vēlas, lai visi zinātu, kas ar viņu noticis un kas joprojām notiek ar citiem.
“Es gribu pateikt visiem, pateikt starptautiskajai sabiedrībai, ka nav tā, ka viņi atbrauca, mūs okupēja, nostājās ar ložmetējiem un aizgāja. Nē, tas tā nebija,” viņš teica. “Un pats briesmīgākais nav tas, ko es jums tagad stāstu. Pats šausmīgākais ir tas, ka tas šobrīd notiek okupētajās teritorijās.”
