Uldis Šmits: Kāpēc svarīgi atcerēties Tadeušu Mazovecki 0
Saistībā ar Tadeuša Mazovecka aiziešanu mūžībā laikraksts “Gazeta Wyborcza” viņu nodēvējis par labāko premjerministru visā Polijas vēsturē. Savukārt mums būtu īpaši svarīgi atcerēties, ka Tadeušs Mazoveckis stājās valdības vadībā 1989. gada augustā pēc pirmajām puslīdz brīvajām vēlēšanām visā t. s. sociālisma nometnē un palika amatā līdz 1991. gada janvārim. Šajā nosacīti neilgajā četrpadsmit mēnešu laikā bija kritis Berlīnes mūris un faktiski tika noārdīts PSRS uzturētais Varšavas bloks. Tas ir arī laika nogrieznis no “Baltijas ceļa” līdz Rīgas barikādēm – baltieši uz savu brīvību tikai vēl gāja.
Poļi to bija atguvuši paši pirmie, tāpēc viņiem pirmajiem nācās uzņemties vēl nekad nekur nepieredzēto brūkošās sociālistiskās ekonomikas pārveidošanu kapitālistiskajā. Skeptiķi uzskatīja, ka tas būtu gandrīz tas pats, kas zivju zupu pārvērst akvārijā. Mazovecka valdība ar daudz ko riskēja, apzināti izraugoties šoka terapijas metodi, taču mērķis bija īstenot pārmaiņas pēc iespējas ātrāk, jo arī politiskā situācija lika rīkoties nekavējoties. Sarežģīto pāreju, ko var salīdzināt ar lēcienu nezināmajā, Polija veica saskaņā ar tā dēvēto Balceroviča plānu jeb diezgan drastiskiem brīvā tirgus ieviešanas pasākumiem, kurus izstrādāja vicepremjers un finanšu ministrs Lešeks Balcerovičs (šogad martā viesojās ar lekciju Latvijas Universitātē un atzinīgi izteicās par Latvijas pievienošanos eirozonai). Pats Mazoveckis samaksāja par sāpīgo reformu kursu ar neatgriešanos valsts augstākajos amatos (viņš gan vēl desmit gadus bija parlamenta deputāts), kaut arī tagad reti kurš apšauba to lietderību.
Taču Mazovecka loma neaprobežojas ar viņa atrašanos Polijas valdības priekšgalā. Būdams diplomēts jurists, bet “tautas Polijā” vairāk pazīstams kā katoliskas pārliecības dumpīgs žurnālists un literāts, viņš kopā ar vēstures profesoru Broņislavu Geremeku – vēlāko ārlietu ministru un eirodeputātu – bija viens no tiem intelektuāļiem, kuri jau 1980. gadā pievienojās arodapvienībai “Solidaritāte” un kuru iespaidā Gdaņskas kuģubūvētāju sociālās prasības pārauga politiskajās un aptvēra visu valsti. “Solidaritātes” harismātiskais vadonis Lehs Valensa iesaistīja Mazovecki organizācijas politisko nostādņu un taktikas veidošanā, kā arī “apaļā galda sarunās” ar Voiceha Jaruzeļska režīmu, kas galu galā noveda pie 1989. gada vēlēšanām. Polijas demokrātijas visai raibajā un pavērsieniem bagātajā attīstības gaitā Mazovecka morālā autoritāte nav tikusi apšaubīta. Viņš arī bija Eiropas politiskās atkalapvienošanās konsekvents aizstāvis, kurš starptautiskajās debatēs nevairījās atgādināt par rietumnieku politiskajiem parādiem pret Austrumeiropu. Bet reizēm uzvirmojošos Varšavas strīdus ar Viļņu viņš vienmēr uzlūkojis ar neizpratni un centies nogludināt – pērn kādā diskusijā Mazoveckis, prezidenta Broņislava Komorovska padomnieks, secināja, ka poļiem un lietuviešiem nav neviena iemesla “attiecības pasliktināt, toties ir daudz iemeslu tās uzlabot”. Vēl pavisam nesen Tadeušs Mazoveckis uzņēmās pārstāvēt Poliju vērienīgajā projektā “Europeana 1989”, kura mērķis ir vākt liecības par dzelzs priekškara krišanu. Šajā vēsturē viņam pienākas sava – ļoti nozīmīga vieta.
