Pats lielākais Latvijā – Nīcgales dižakmens 0
Ceļš uz Latvijas lielāko dižakmeni ir 200 km tāls un dziļos, purvainos mežos līkumu līkumiem iekšā. Bet aizbraukt pie Lielā Baltā tagad ir ļoti vienkārši. Visos ceļu līkumos un krustojumos ir uzstādītas un labi ieraugāmas norādes “Uz Lielo Nīcgales akmeni”.
No Daugavpils šosejas Nīcgales pagriezienā sākumā pa asfaltu, bet mežos pa gludu, romantisku lielceļu 10 km līdz pašam milzenim. Ceļš uztaisīts un uzturēts kā īpašs Lielā akmens ceļš. Milzis guļ pašā meža vidū, stigu un ceļu krustojumā.
Ģeologi domā, ka vislielāko Latvijas akmeni pirms nieka 15 gadu tūkstošiem atnesis ledājs jeb šļūdonis. Šļūdonis milzīgo akmeni bīdīja tūkstoš gadu. Zinātnieki domā, ka akmens ir atrauts no Dienvidrietumu Somijas klintāja un Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā 100 m virs pašreizējā jūras līmeņa noguldīts pirms 13 – 14 gadu tūkstošiem.
Te sākas pirmais brīnums. Visiespaidīgākais Latvijas dižakmens guļ māla līdzenumā kā ģeoloģisks retums. Tas ir pilnkristālisks, lielgraudains, porfīrveida rapakivi granīts.
Otrais brīnums. Pa vislielāko akmeni kāpelē tūkstošiem ekskursantu, un tomēr Uvis Suško 1994. gadā uz milža sāniem atrada divas jaunas sūnu sugas Latvijā un veselas 19 citas retas aizsargājamas sūnu sugas. Lielais Baltais ir valsts aizsardzībā kopš 1977. gada kā kultūrvēstures un arī kā ģeoloģijas piemineklis. Tagad vislielākais Latvijas dižakmens iekļaujas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā “Nīcgaļu meži” 9,15 km2 platībā.
Rakstu vēsture
Par lielo milzi pirmoreiz raksta Zelmārs Lancmanis 1924. gadā “Latvijas Vēstnesī” 11. numurā: “Līksnas pagasts. Liels akmens. Kolupes un Nīcgales mežu robežās, 1 versti uz dienvidiem no mežsarga Soma, 6 verstis no Nīcgales stacijas. Akmens guļ purvā, virs zemes viņš ap 2 asu augsts, apkārt soļu 50 – 60. Šeit tikuši upuri nesti.” 1926. gada laikraksta “Students” 21. numurā Z. Lancmanis raksta, ka Milzu akmens ir Mošņicas mežā. Vajadzētu papētīt, vai šis nav īstais lielākā milža vārds.
1992. gadā Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektors Bruno Jansons un studente I. Cigle izdod nelielu brošūru par Nīcgales akmeni “Latvijas dižākais”, kur apkopotas visas ziņas, kas rakstītas, publicētas un stāstītas par šo tālo, mežos un purvos snaudošo milzi, – gan ticamas, gan visai aplamas.
Senākos laikos apkārtējo muižu īpašnieki lielajos mežos rīkojuši medības, pēc tam uz akmens dzīrojuši. Virs akmens bija izveidots galds un krēsli.
Pagājušā gadsimta 60. gados, kad mežu stigas pārtaisīja par labiem ceļiem, uz akmeni sākuši braukt kāzinieki. Viņi virs tā kurinājuši ugunskuru un līksmojušies.
Cara laikos rekrūšiem kā baltos vergus uz 25 gadiem ķēra zemnieku puišus. Lielajos, biezajos Nīcgales mežos slēpās apkaimes jaunekļi, bēgdami no rekrūšu ķērājiem. Tur viņi pulcējās pie Lielā akmens. Tur reiz atraduši arī akmens cirvi.
Šodienas pasakas
Par dižakmeņiem ir sarakstīti daudzi pārspīlējumi un aplamības. Par vislielāko Latvijas akmeni arī nesenajā un mūsdienu vēsturē lasāmi vislielākie brīnumi.
Padomju laikā rakstīja, ka Nīcgales dižakmeņa virszemes apjoms ir 350 m3 (?!). Trīs reizes vairāk nekā patiesībā. Rakstīja un vēl līdz šodienai tic otrai aplamībai, ka Lielais akmens grimstot zemē. Kādreiz akmenim sānos esot bijuši redzami deviņi iekalti pakāpieni. Tagad vairs tikai trīs. Pārējie jau iegrimuši dziļi zemē. Bet Atmodas laikā bijušais pirmskara mežzinis A. Jostsons atklāja patiesību: “1937. vai 1938. gadā, būdams Nīcgales mežniecības mežzinis, liku meža strādniekam Lauskim iekalt akmens sānos trīs pakāpienus, samaksājot par katru pakāpienu 5 latus.”
Četru meža stigu krustojumu 1961. gadā pārveidoja par ceļu krustojumu. Lai šajā slīkšņaini purvainajā mežu apkārtnē varētu braukt smagas mašīnas un celtņi, raka grāvjus, gāza milzīgu daudzumu grants. Zemes virskārta cēlās uz augšu gandrīz par metru. Vislielākā Latvijas akmens augstums un apjoms stipri samazinājās.
Akmens atrakšana
1991. gada rudenī īstenojās Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektora Bruno Jansona senā iecere. Nīcgales Lielais Baltais tika atbrīvots no
biezās grants kārtas, ar kuru tas tika apbērts, 60 – 80. gados ierīkojot un remontējot meža ceļus cieši gar akmeni. Nīcgales Lielā akmens izmēri mainījās “uz augšu”. Toreiz ar vienkāršiem paņēmieniem un studentu palīdzību Bruno Jansona veiktie akmens mērījumi jau 20 gadus tiek izmantoti it visur. Tomēr šodien arī tie nav pareizi, un virszemes tilpumu pārsniedz vairāk nekā par 10%. Iespējams, ka akmenim apkārt raktā ieplaka šo gadu laikā ir piesērējusi. Tomēr redzams, ka, veicot virszemes tilpuma aprēķinus, nav lietota pareizā metodika. Proti, nosakot akmens augstumu, nedrīkst no akmens augšas uz leju ņemt dziļāko ielejas punktu, bet starp lielāko un mazāko ir jāatrod vidējais akmens augstums, kuru tad lieto virs zemes redzamās akmens daļas tilpumapjoma aprēķināšanai. Tādā gadījumā Nīcgales dižakmeņa apjoms ir nevis 170 m3, bet nedaudz mazāk par
150 m3. Tomēr arī pie godīgas patiesības turoties, Lielais Baltais dižakmens ir tālu priekšā visiem citiem Latvijas akmens milžiem.
Kas slēpjas apakšā?
Mežsargs J. Pipars atceras, ka 70. gados no Rīgas ieradusies grupa studentu un gribējuši uzzināt, cik dziļi akmens atrodas zemē. Ierakušies nepilnus trīs metrus, bet darbus nācies pārtraukt, jo sākusies gruntsūdens pieplūde.
Man bija iecere kādreiz sarunāt talciniekus un dažās dienās izrakties pa akmens apakšu cauri. Tad varētu izmērīt un aprēķināt pilnu akmens tilpumu, kas, iespējams, būtu vismaz 500 m3. Tas tālu pārpētu Lietuvas lielāko dižakmeni, ko lietuvieši “uztaisīja” tik lielu, veicot akmens atrakšanu.
Nīcgales dižakmeņa apkārtni labiekārto Latvijas meži. Diemžēl varenais un dārgais žogs visapkārt Lielajam akmenim ir lieka pārcenšanās, tas īstenībā ir dabiskās akmens ainavas piesārņojums, traucēklis. Tas aizsedz lielu daļu no akmens un neļauj to skatīt netraucēti. Nekādas aizsardzības funkcijas masīvais nožogojums neveic, jo tik un tā ir atstāta brīva pieeja uz akmenī iekaltajiem pakāpieniem.
Būtu lieliski, ja šo akmens milzi atraktu par trīs ceturtdaļām no tā apkārtmēra, veidojot plašu un gana dziļu ūdens tilpi – skaistu dīķi, kurā spoguļotos Lielais Baltais dižakmens vēl dubultotos ar savu atspulgu.
Pēc vissenākajām ziņām no tautas atmiņas, Lielo Balto šeit atnesuši velni. “Velni nodomājuši aizdambēt Daugavu. Viņi sameklējuši ļoti lielu akmeni un to nesuši uz Daugavu. Akmeni nesuši divpadsmit velnu. Nesuši visu nakti, pret rīta pusi tie dzirdējuši gaili dziedam un nu nosvieduši akmeni purvā uz Nīcgaļa un Kalupa meža robežas. Šis akmens atrodas tur šo baltu dienu.” No “Latviešu pasaku un teiku” 15. sējuma.
