“Pats foršākais ir satikt cilvēkus, ko apbrīnoju!” Režisors Gints Zilbalodis dalās iespaidos no “Oskara” ceremonijas 0
“Laikam tas foršākais ir satikt visādus cilvēkus, kurus es apbrīnoju, un tas, ka filma vispār tiek redzēta un cilvēkiem tā interesē,” par saviem un filmas “Straume” piedzīvojumiem Losandželosā dienu pirms “Oskara” ceremonijas Latvijas Sabiedriskajam medijam stāsta animācijas filmas “Straume” režisors Gints Zilbalodis.
Ceremoniju viņš skatīsies kopā ar savu tēti, līdzīgi kā abi to darīja bērnībā televīzijas tiešraidē. Tikai šogad viņi plecu pie pleca būs “Dolby” teātrī Holivudā, jo Zilbaloža “Straume” ir nominēta diviem “Oskariem”. Šai ceļā Zilbalodi gribējuši iepazīt daudzi nozares smagsvari, tai skaitā aktrise un producente Emma Stouna un režisors Vess Andersons, bet Gints joprojām uzsver: es palikšu Latvijā un strādāšu pie saviem, nevis citu projektiem. Un ļoti cer pēc “Oskariem” mazliet atpūsties no sev pievērstās uzmanības.
“.. buenas noches, guten Abend un pirmo reizi “Oskara” vēsturē labvakar un, protams, mjau!” tā starptautisko filmu kategorijai veltīto vakaru “Oskaru” muzejā Losandželosā iesāk filmu kurators Radžendra Rojs (Rajendra Roy). Tiek demonstrēti filmu fragmenti, un “Straume” izpelnās vienus no vissiltākajiem aplausiem. Jau pēc mirkļa uz tūkstošvietīgās kinozāles skatuves kopā ar citiem nominantiem kāpj režisors Gints Zilbalodis, pār kura uzvārdu te klūp gandrīz ikviens.
Tālākā saruna uz skatuves Gintam Zilbalodim papildina apmēram 500 interviju sarakstu kopš Kannu festivāla pērn maijā. Tāpēc ļoti priecājamies, kad pirms pasākuma Gints atvēl laiku atsevišķai sarunai ar Latvijas medijiem, lai gan atzīstas, ka publicitāti vēlas tikai savai filmai, nevis sev pašam. ASV kinoindustrijas citadelē Losandželosā viņš ir jau sesto reizi.
Māra Rozenberga: Kādas ir “Straumes” gaitas šeit, Losandželosā? Jūs jau ar pārtraukumiem šeit esat labu laiku un diezgan daudz kur esat bijuši aicināti.
Gints Zilbalodis: Jā, laikam šis ir sestais ceļojums uz Losandželosu ar šo filmu. Tagad es šeit esmu jau vairāk nekā nedēļu, jo biju uz “Independent Spirit Awards”, kur mēs ieguvām labāko ārzemju filmas balvu.
Pēdējā nedēļa ir nedaudz mierīgāka, jo “Oskara” balsošana ir [18. februārī – red.] noslēgusies, un vairs nav tik daudz pasākumu. Bet mani aģenti un menedžeri šeit, Amerikā, mēģina mani savest kopā ar visādiem producentiem, režisoriem, studijām un aktieriem. Tā kā ir diezgan daudz tikšanos katru dienu. Tas ir diezgan aizraujoši, bet
es drusku ilgojos, kad beidzot varēšu beigt runāt par filmu, bet arī taisīt filmu.
Anda Boša: Kas ir tas, ko viņi tev jautā vai piedāvā?
Parasti tās ir tās saucamās “general meetings” [red. – vispārīgās tikšanās], kur mēs iepazīstamies un runājam par ietekmēm, kādi režisori mums patīk… Vienkārši mēģinām saprast, vai ir kaut kāda kopēja saikne. Man īsti nav šobrīd intereses strādāt ar kādu citu studiju pie cita projekta, kuru es pats neesmu veidojis. Tāpēc tās sarunas nekur baigi tālu neaizved, bet varbūt mēs atradīsim kaut kādus kopproducentus, lai mēs varētu tomēr to pamata saturu veidot Latvijā, bet kādu daļu varbūt varētu veidot arī no šejienes un, protams, finansēt.
Nākamā filma ir arī ar aktieriem un dialogiem – varbūt mēs ar kādiem aktieriem varam šeit sadarboties, bet tas viss vēl ir diezgan tālu, jo jaunais projekts man vēl nav pilnībā gatavs.
Man sākumā jāpabeidz scenārijs, un tad varēsim saprast, ar kādiem aktieriem mums vispār būtu interese strādāt. Tas būtu ideālais scenārijs, ka mēs paliekam Latvijā un varam darīt lietas savā manierē, bet varbūt piesaistīt kaut kādu izplatīšanas vai finansiālu atbalstu arī no šejienes. Gribam atrast kompromisu.
Māra Rozenberga: Tās ir tās durvis, kas tagad – ar visu šo balvu sezonu un nepilno gadu – būs atvērušās.
Jā, tāpēc tās tikšanās ir nepieciešamas tieši tagad, jo tagad visiem interesē filma. Es domāju, ka pēc gada tā jau būs aizmirsusies un nāks nākamā animācijas filma. Jāizmanto tas moments, kamēr ir iespēja. Tas tomēr ir svarīgi arī pašas “Straumes” kampaņai “Oskara” kontekstā – lai cilvēki mūs vienkārši zinātu. Tāpēc arī tās tikšanās jau bija daudz agrāk, lai cilvēkiem būtu iemesls noskatīties filmu, un tad viņi paši var izvērtēt, vai viņiem patīk, vai nē. Bet,
tā kā to biedru te ir tik daudz, kādi desmit tūkstoši, tas lielākais mērķis bija vienkārši panākt, lai cilvēki noskatītos filmu,
jo tās citas filmas, ar kurām mēs konkurējam, ir tomēr daudz plašāk rādītas kinoteātros. Vienkārši jābūt pamanāmiem šeit.
Māra Rozenberga: Tu satiki arī aktrisi Emmu Stounu. Drīkst jautāt, ko jūs ar viņu pārrunājāt?
Tā bija tikšanās ar viņu kā ar producenti, jo viņa producē vairākas citas filmas, arī filmu “A Real Pain” (“Īstas sāpes”), kuru Džesijs Aizenbergs ir režisējis un sarakstījis. Arī ar viņu esmu ticies daudzreiz. Ar Emmu Stounu tā bija vienkārši iepazīšanās. Nedaudz pastāstīju par nākamo projektu.
Bija jocīgi, ka viņa visu ko par mani jau zināja. Bija redzējusi reakciju video ar manu suni, intervijas, tā kā tas bija tā neparasti, ka man pat nebija nekas par sevi jāsaka – viņa jau visu zināja.
Māra Rozenberga: Tevi nepārņem reizēm tāda sirreāla pieredze, kad tev liekas, ka šis nenotiek ar tevi?
Vispār jau tu diezgan ātri saproti, ka tie visi cilvēki ir tādi paši cilvēki. Varbūt, ja tu esi uz skatuves vai ielenkts pūlī, tad ir tādas nedaudz intensīvākas emocijas, bet tad, kad tu satiecies aci pret aci, tad es nejūtu baigo stresu par to.
Anda Boša: Gint, mēs ar Māru šajās dienās esam daudz runājušas ar dažādiem Amerikas kritiķiem, arī tiešām tādām kritikas zvaigznēm, un viņi visi saka, ka tur īkšķus par “Straumi”. Man “The Hollywood Reporter” galvenais kinokritiķis Deivids Rūnijs teica, ka viņš dotu “Straumei” “Oskaru” jau rīt, ja viņš varētu.
Māra Rozenberga: Un Pīts Hamonds teica, ka viņš dotu “Straumei” arī nomināciju par labāko scenāriju, ja tas būtu iespējams.
Anda Boša: Kāda ir tā sajūta – dzirdēt tos labos vārdus, kas adresēti tev, tavai filmai un komandai?
Tas, protams, ir daudz labāk, nekā negatīva prese. Nezinu, ko par to teikt. Man vienkārši ir prieks, un es jūtos uzņemts ar atvērtām rokām. Negaidīti tas viss ir.
Viss ļoti labi ir atrisinājies, un es domāju, ka man tas palīdzēs arī turpmāk, nākamajiem projektiem.
