Sandra Vensko: Katrs bērns taču zina, kas ir Gēte un kas – Latvijas kultūras ainavā Rainis 6
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien kultūru var iznīcināt ar naudas plūsmas sašaurināšanu, pārdalot prioritātes, arī nemainīgā varas apziņā nerēķinoties ar realitāti. Kultūra kā skaitlis uz papīra.
Bet pie mums taču viss mierīgi, iesaucas lasītājs un uzcep Raini kā brokastu omleti ar Jāzepu vidū. Tās tikai spēlītes, tas nav fiziski sāpīgi. Ir tik vien kā mazmazītiņa varas izpausme pār mirušajiem.
Līdzās piedzimšana un nāve, tā īsumā varētu sacīt par Raini, dzejnieku, filozofu un stipru cilvēku. Arī ministru.
Kāpēc garīgums nekad tā īsti nenoiet no skatuves, lai kādas dejas ap radošu personību neizdejotu un kā liecina neskaitāmie kultūrā attīrītie avoti un avotiņi? Ārēji viss mierīgi. Iekšēji – vēlme rakstīt, gleznot, komponēt, izspēlēt drāmu un grotesku.
Bet par to Raini. Varbūt šodien Rainim patiktu būt uzmanības centrā, ja dažkārt galvā netiktu uzmaukts spainis, kā tad bez tā?
Vai brīvības fenomens, garīgums ir tie dzinuļi, ka spainis top plats, platāks, līdz kādu dienu iekšā ietilps pat visas ievēlētās galvas Saeimā, kas joprojām nespēj ieraudzīt, kāpēc daudzi kultūras ļaudis cepas par autoratlīdzībām, ne tikai cepina Raini?
“Es jūtu, it kā tie cilvēki, kas man garām iet, nebūtu dzīvi, bet tikai aina, kā filmā. Es viņus neaizskaru. Un, ja arī runāju un dodu roku, tad tik pārejoši, ka nesajūtu dzīvību, bet ainu,” tā Rainis savā dienasgrāmatā raksta 1921. gadā.
Vai šodien dzejnieks teiktu citādi? Pamazām vecais aizbīdās prom, paliek izcilības, tas arī normāli, ja vien Raini dēvē par izcilību un neapkrauj ar tualetēm Rīgas centrā. Rainis ir tikai ērts pakarināmais salīdzinājumam – brīvs, nebrīvs.
Garīgums nav ēdams. Pazemošana arī ir vardarbības forma, kaut netieša, bez liecinieka klātbūtnes. Kāds cilvēks, tāda attieksme, atcirstu pretī gudrais un pavīpsnātu.
Kurš gan nezina Raini? Vardarbība, kas Latviju reāli skāra 1905. un 1940. gadā, cituviet pasauli skar 2020. gadā.
Rainim bija iespēja radīt jaunu paradigmu savos darbos, spēku un filozofiskas atziņas, paša pieredzi – to visu šodien nekādi nav iespējams izmantot pret brutālu izrēķināšanos kaimiņu zemē.
Rainis, tāpat kā jebkurš domājošs cilvēks, spēja rakstīt un reflektēt, bet neko citu. Šodien, protams, ap pieminekli var sarindot tualetes, ja nu kādam sagribas pačurāt tieši tajā brīdī, kad Rainis savā zirgā jāj Stikla kalnā.
Tas viss neskar autortiesības. Tikai ētiski aizrādījumi, ka neglīti. Pārdalīt nodokļos naudu, tas šobrīd izskatās netaisnīgi. Varai ir tiesības.
Raiņa lugas iestudējuši un ekranizējuši ne jau ar banalitāti sirgstoši ļaudis. Jā, par garīgumu un to, ka pieminekļi ir spēcīgi savā būtībā tikai tad, ja tiem ir satvars.
Ne velti Ļeņina bistes, akmens un bronzas monstri pēc kara radās kā sēnes pēc lietus, Raiņa kults – jau pirmskara Latvijā, Rainis visur. Tautas garīgums pret brutālu varas izrēķināšanos, tā ir maksa par visu, ko redzam kaimiņu valstī.
Mums ir laimējies, esam labā demokrātijas segā ievīstījušies. Latvijā neliela vardarbībiņa, jo esam demokrātiski audzināti un toleranti.
Izskatās, ka pazemoti būs visi radošie cilvēki, fiziski ne, tikai maigi piespiesti aiziet nabagos. Varas un radošas personas saskarsmē radusies plaisa, ir apdraudētas autortiesības, izteiksmes, formas un satura jautājums nav apdraudēts.
Vārda brīvība palikusi. Kad sit kaimiņus, iespējams salīdzināt. Nē, nesalīdzināmas lietas. Kopš Raiņa nāves pagājis 91 gads.
Ja Gētes radītais Fausts un šī daiļdarba tulkojums, Rainim atrodoties cietumā, nav gana labs iemesls aizdomāties par saikni, ko iespēj cilvēka prāts, tad nav jēgas runāt par brīvību mūsdienās.
Protams, katrs bērns taču zina, kas ir Gēte un kas – Latvijas kultūras ainavā Rainis.
Pirmskara laiks un tās pārmaiņas, ko pieredzēja iepriekšējās paaudzes, pirmskara inteliģence – rakstnieki, mākslinieki, komponisti – ir līdz galam neapjausts zaudējums, par ko septembrī būtu jāskumst.
Arī tad, kad rudenī dzeja saplaukusi un dzejnieki pagodināti ar balvām, vairākums autoru saņem autorhonorārus un atkal dodas radīt jaunus darbus.
Šobrīd vairāk ir satraukums par kultūras saišu sairdināšanu, radošuma noplicināšanu, garīgu nāvi. Skaļi, jā. Ne gluži jāskumst par pagātni, bet jārunā skaļi un pārliecinoši, ka vara, ja to nepieskata, nogalina kultūru.
