Mežos mēslo joprojām, tāpēc spiesti ar barjerām slēgt meža ceļus un izvietot konteinerus 12
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Jo tuvāk apdzīvotai vietai, jo vairāk mežā atkritumu. Šīferis, riepu kravas, zaru čupas un pat beigts mājlops,” tā par nejēdzīgajiem atradumiem stāsta AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Mežkopības, Infrastruktūras objektu uzturēšanas vadītājs Kaspars Kristiņš.
Tomēr ir arī labā ziņa. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem gadiem atkritumu apjoms mežos lai gan lēnām, tomēr samazinās. Šā gada pirmajā pusgadā savākti 877 kubikmetri, kas ir par 20% mazāk nekā tieši pirms gada. Vai iedzīvotāji kļuvuši apzinīgāki?
“Šķiet, ka jā. Piemēram, atjaunotajā 3 km garajā Vasenieku purva dabas takā, kur izbūvēta skatu platforma, pieņēmām lēmumu novākt atkritumu urnas un izvietot zīmi “Pats atnesi, pats aiznes”. Un tas ļoti labi strādā. Lai gan urnas izved divreiz nedēļā, meža zvēri tik un tā pamanās drazas izvazāt pa apkārtni.
Bet, ja urnas nav, cilvēki sviestmaižu papīrus vai tukšās pudeles nemet speciāli zemē, bet paņem līdzi mašīnā un vēlāk izmet,” tā Kaspars. Viņš arī piebilst, ka tukšas pudeles mežā atrodamas arvien retāk jaunieviestās depozīta sistēmas dēļ. Cerams, ka tendence turpināsies.
Riepas un mīlas vēstule
Taču lielākā problēma joprojām ir autoriepas. Šogad tādu kravu gan bijis nedaudz mazāk kā pērn, taču iemesls esot nekas cits kā vēlais pavasaris. Proti, Latgalē un Vidzemē ilgāk turoties sniega segai, riepas tika mainītas vēlāk, nekā ierasts.
“Ja mežā izgāzta vesela krava ar riepām, skaidrs, ka vainīgais ir kāds no nelegālajiem autoservisiem, jo mājās nevienam tāda riepu daudzuma nav. Sadarbībā ar valsts policiju mēģinām vainīgos apzināt un sodīt,” stāsta Kaspars.
Otru lielāko mēslu apjomu veido būvniecības atkritumi – šīferis, armatūra, cementa maisi u. tml. Tiesa, arī šajā ziņā grēkotāju šovasar nedaudz mazāk.
Kovidsērgas laikā daudzi pievērsās šķūņu tīrīšanai, māju remontam, pārpalikumus vienkārši izgāžot mežā, bet patlaban “mazā būvniecība” finansiālu apsvērumu dēļ esot teju apstājusies un atkritumu ir mazāk.
Kopumā būvniecības un sadzīves atkritumu ziņā līderi joprojām ir Daugavpils, Ventspils, Jelgavas novadi, kā arī Pierīga – īpaši Ķekavas, Olaines un Baldones pusē. Ik pa laikam vainīgos izdodas arī pieķert.
Rudenī Nīcgalē mežzinis uzgāja divas sadzīves atkritumu kaudzes 0,2 kubikmetru apjomā un, pateicoties ātrai rīcībai un videonovērošanas kamerām, meža piecūkotājs ātri vien tika atrasts. Rezultātā – 500 eiro sods un vēl krietnas papildizmaksas kā atlīdzinājums par atkritumu savākšanu un izvešanu.
Ir bijuši arī kuriozi gadījumi, kad drazu kaudzē vainīgie pamanījušies atstāt pirkuma čekus un tad ātri vien var atrast saistību.
Bet vienreiz atkritumos uzieta mīlestības vēstule. “Uzvārds gan nefigurēja, bet pēc vēstulē minētajiem personu vārdiem, uzjautājot vietējiem, ātri vien sapratām, kurš tas ir. Tad ziņojām policijai un tika sākts administratīvais process,” tā Kaspars.
Jāpiezīmē, ka sods par atkritumu izgāšanu mežā fiziskai personai ir no 50 līdz 560 eiro, bet juridiskai no 250 līdz 2800 eiro. LVM ir arī vērsušies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ar ierosinājumu paaugstināt sodu apmēru.
Izmaksas pieaug
Bet, jautāts, cik izmaksā mēslu izvešana no meža, Kaspars atzīst, ka viena kubikmetra nogādāšana līdz atkritumu poligonam izmaksā 65 eiro salīdzinājumā ar 60 eiro pērn.
“Līdz šim vidēji gada laikā savācam divus tūkstošus kubikmetrus, tā ka kopējās gada izmaksas varētu būt ap 100 000 eiro. Lielāko sadārdzinājumu veido degvielas cenu kāpums, kā arī konteineru izvietošana mežā.
Konteinerus mežā gan ilgi neturam, jo apkārtnes iedzīvotāji parasti sāk vest no mājām dažādus lielgabarīta atkritumus un konteiners nedēļas laikā ir pilns un vairs nav vietas mežā savāktajiem atkritumiem. Tādēļ bijām spiesti, piemēram, Ventspils pusē konteinerus aizvākt. Kamēr Smiltenē konteineru sistēma darbojas ļoti labi.
Diemžēl pēdējā laikā vairākos iecirkņos nācās ar barjerām slēgt meža ceļus, pa kuriem iedzīvotāji regulāri ved atkritumus. Tā jau noticis Olaines un Jelgavas apkārtnē. Protams, no tā cieš kārtīgie iedzīvotāji, kuri grib iebraukt mežos, bet nu citu variantu nav.”
Kameras strādā
Lai izdotos ātrāk atrast meža piecūkotājus, šogad LVM īsteno projektu, vienā no iecirkņiem izvietojot trīs videokameras. Iznākumā viena mēneša laikā tika fiksēta 40 cilvēku kustība un no tiem kāds atļāvās aiz sevi atstāt atkritumus.
“Fiksējām arī numuru automašīnai, ar kuru no saimniecības atveda lielu kravu ar lapām un zariem. Naudas sodu gan šoreiz neuzlikām, bet izskaidrojām, ka lapas uz mežu vest nedrīkst. Tā ir pavisam cita fauna, skujeņu slimības, kas īpaši kaitēs eglēm un priedēm. Cilvēki arī iedomājas, ka dārzā nozāģētos zarus var vest uz izcirtumos esošajām enerģētiskās koksnes krātuvēm.
Bet arī to nedrīkst darīt, jo mums katra koksne ir sertificēta. Būtībā nav atšķirības, vai tie ir sadzīves atkritumi vai lapas un zari – to mēs neakceptējam, tādas lietas nevajadzētu darīt.
Nesen kamerā fiksējām, ka atveda beigtu mājlopu, saimnieks laikam iedomājas, ka var vienkārši utilizēt mežā.
Protams, fiksējām mašīnas numuru, iesaistījām PVD, vides dienestu, pagaidām sods vēl nav uzlikts, bet tāds noteikti būs. Tā ka sekojam visam līdzi – mums ir gan tehnoloģijas, gan cilvēku modrās acis. Mežsaimnieki visu redz un attiecīgi rīkojas.”
Pieredze
LVM Dienvidlatgales iecirkņa vecākais mežkopis Kristaps Plonis: “Es izšķiru divu veidu meža piesārņotājus – fiziskās un juridiskās personas. Fiziskās personas ved uz mežu sadzīves atkritumus un būvgružus – nelielos apjomos, bet daudzās vietās.
Juridiskās personas ved autoriepas, būvgružus, kā arī dažādus bīstamos atkritumus (šādu gadījumu ir mazāk, bet skāde ir liela, jo tas tiek darīts lielākā apjomā, ar smagajām automašīnām).
Ik gadu rudenī cilvēki uz mežu ved pārpalikumus no dārza – tomātu zarus, koku lapas utt. Arī šīs šķietami nevainīgās dārza komposta sastāvdaļas ir atkritumi, jo tās maina augsnes bioloģisko sastāvu, piemēram, nabadzīgās augsnes priežu mežos kļūst trūdvielām bagātas, mainās mežā augšanas apstākļu tips. Viss, kas nav mežā dabiski radies un atvests no mājām, ir atkritumi.
Pieķert aiz rokas izmešanas brīdī grūti, tādēļ vietās, kur visvairāk mēslo, uzstādām videonovērošanas kameras.
Mums ir izveidojusies lieliska sadarbība ar Valsts meža dienestu un Valsts vides dienestu. Esam vairākus vainīgos sodījuši ar iespaidīgiem naudas sodiem. Piemēram, par pāris sadzīves atkritumu maisu izmešanu vainīgajai personai nācās maksāt 500 eiro sodu.
Uzskatu, ka šādi sodi ir adekvāti, jo cilvēki speciāli brauc uz mežu, lai to piesārņotu, tā ir apzināta rīcība, par kuru ir jāatbild.
Neskatoties uz mūsu pasākumiem, atkritumu mežā mazāk nepaliek. Izteikti vairāk to bija mājsēdes laikā, cilvēkiem dodoties uz mežu atpūsties. Savākto kubikmetru ziņā tas daudz neatspoguļojās, bet piegružoto vietu ziņā gan. Lai mazinātu atkritumu daudzumu mežā, gar lielajiem ceļiem pie meža uzstādām informatīvas zīmes, kā jāuzvedas, tas nedaudz palīdz.
Pie Daugavpils pilsētas atkritumus vācam divreiz gadā – rudenī un pavasarī. Tendence ir nemainīga, vidēji gadā tie ir 150 m3 visāda veida atkritumu. Katru gadu pēc pavasara meža tīrīšanas šķiet – viss būs kārtībā, mežs ir sakopts, bet nāk jūlijs un atkal mežā ar sēņotājiem un ogotājiem atgriežas atkritumi.
Atkritumu savākšanai no mežiem pie Daugavpils katru gadu iztērējam aptuveni 5000 eiro. Šo naudu varētu daudz lietderīgāk izmantot, piemēram, labiekārtojot atpūtas vietas mežā.”
Publikācija tapusi sadarbībā ar AS “Latvijas valsts meži”
