Kā Hruščovs iepazina nacionālkomunistu atmaskotāju Pelši. Un ar ko beidzās pratināšana? 0
Ilggadējais (kopš 1941. gada marta) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) sekretārs propagandas un aģitācijas jautājumos Arvīda Pelše funkcionāra karjeras strauju augšupeju piedzīvoja 1959. gada rudenī.
Tā bija cieši saistīta ar nacionālkomunistu “atmaskošanu” un “sagraušanu”. Dažus gadus vēlāk Pelšes “tvērienu” sajuta arī nežēlastībā kritušais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs.
Nacionālkomunisti bija iedrošinājušies iestāties pret Latvijas vērienīgo kolonizāciju, par latviešu nacionālo kadru izvirzīšanu un par latviešu valodas statusa paplašināšanu un nostiprināšanu. Pēc “atmaskojošas” informācijas saņemšanas PSRS līderis Hruščovs nāca pie secinājuma, ka jānomaina visa Latvijas PSR politiskā vadība.
1959. gada 1. jūlijā uz PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) prezidija sēdi Maskavā, kur bija jāapspriež PSKP CK sekretāra Nuritdina Muhitdinova pārbaudes ziņojums par braucienu uz Latviju, izsauca LKP CK pirmo sekretāru Jāni Kalnbērziņu, otro sekretāru Vili Krūmiņu, Ministru padomes priekšsēdētāju Vili Lāci un Augstākās padomes (AP) prezidija priekšsēdētāju Kārli Ozoliņu.
“Neaptraipītais” Pelše
“Biedrs Kalnbērziņš ir visvainīgākais. Mēs viņu pazīstam vislabāk, viņš ir absolūti nevainojams komunists, bet varbūt izpaudās gadu skaits, vecuma nozīme. Viņš nav vadības organizējošais serdenis. Šajā jautājumā viņš jūt savu vājumu un par to runā,” garās un plašās sarunas laikā sprieda Hruščovs.
Nobeigumā viņš paziņoja: “Ja man jāsaka atklāti, es teiktu, ka ne tūdaļ, bet kaut kad būtu labi iecelt biedru Kalnbērziņu varbūt par AP prezidija priekšsēdētāju. Bet par sekretāru ir jāpadomā. Man minēja propagandas sekretāru latvieti Pelši. Es viņu personīgi nepazīstu.
Ja viņš patiešām ir labs, varbūt varam uz viņu orientēties. Man teica, ka viņš ir neaptraipīts, vienmēr ieņēmis principiālu pozīciju, bet par to jums ir jāpadomā pašiem. Ja runājam atklāti, tad pašreiz Latvijā īsta pirmā sekretāra nav. Biedrs Kalnbērziņš nav sekretārs, viņš neorganizē cilvēkus, turklāt viņš nepretendē uz šo lomu.”
PSKP CK galvenais ideologs Mihails Suslovs Pelši raksturoja kā “pašu aktīvāko republikas partijas vadībā”, norādot, ka Pelše ar biedriem no PSKP CK “apspriedis akūtos jautājumus, kas radušies republikā (Latvijas PSR. – Red.), arī informācijas sagatavojis”.
Pēc LKP CK 1959. gada 7. un 8. jūlija plēnuma visi nacionālkomunisti no vadošajiem amatiem tika padzīti. “Raganu medības” vistiešākajā veidā vadīja Pelše. 1959. gada 23. novembrī LKP CK nolēma, ka viņš ieceļams par LKP CK pirmo sekretāru Kalnbērziņa vietā. PSKP CK prezidijs lēmumu apstiprināja 1959. gada 21. decembrī.
Visā viņa turpmākajā karjerā tam bija liela, izšķiroša nozīme. Viņa centīgā un uzticīgā kalpošana Kremlim tika novērtēta ļoti augstu – 1966. gadā Pelši izsauca uz Maskavu, iecēla par PSKP CK Politbiroja locekli un par PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju.
Viens no šīs komitejas uzdevumiem bija saukt pie atbildības tos komunistus, kuri skaitījās pārkāpuši PSKP programmu un statūtus. Pēc būtības tas bija tāds pats Kremļa varasvīru soda orgāns kā valsts drošības dienesta iestādes. Jāpiebilst, ka Pelše 1918. gadā bija strādājis par Maskavas Ārkārtējās komisijas izmeklētāju, bet 30. gados mācījis vēsturi Iekšlietu tautas komisariāta centrālajā skolā.
Hruščova “atmaskošana”
1964. gada aprīlī, sasniedzis visas iespējamās varas virsotnes, Hruščovs pompozi nosvinēja 70. dzimšanas dienu. Nebija pagājis ilgs laiks, kad atmaskotā Staļina “personības kulta” vietā Kremļa varasvīri bija izveidojuši visīstāko Hruščova “personības kultu”. 1964. gada 17. aprīlī ēteru pārpildīja apsveikumi. Prese cildināja “dižo desmitgadi” kopš Hruščova stāšanās amatā.
Agri no rīta apsardzes vīri viņa Ļeņina kalnu rezidences dzīvojamajā istabā ienesa jaunu televizoru un radio: “No darbabiedriem Centrālajā komitejā un Ministru padomē”. Pulksten deviņos sāka ierasties viesi: radinieki, PSKP CK prezidija locekļi, CK sekretāri. Visa diena bija paredzēta svinībām. Hruščovs parādījās, tērpies tumšā uzvalkā, ar trim Sociālistiskā darba varoņa zvaigznēm pie krūtīm.
PSRS AP prezidija priekšsēdētājs Leonīds Brežņevs nolasīja cieņas apliecinājumu jubilāram: “Dārgais Ņikita Sergejevič! Mēs, Jūsu vistuvākie ieroču biedri, prezidija locekļi un kandidāti un Centrālās komitejas sekretāri, izsakām īpašus laimes vēlējumus un kvēli sveicam Jūs, savu tuvāko personīgo draugu un biedru, septiņdesmitajā dzimšanas dienā.”
Slaucīdams asaras, Brežņevs apskāva Hruščovu un pasniedza skaisto mapi, kurā atradās nule nolasītā runa, ko bija parakstījuši visi viesi. PSKP Politbiroja loceklis Anastass Mikojans savā apsveikuma runā uzsvēra: “Agrāk pie mums uzskatīja, ka septiņdesmit gadi – tas ir liels vecums. Mūsu revolūcijas sasniegumi parādīja, ka tas ir nepareizi. Tādējādi mēs šodien atzīmējam vidēja vecuma cilvēka jubileju, kurš, kā jūs paši redzat, atrodas savu spēju un spēku plaukumā.”
Liekulīgās apsveikuma izrādes laikā Kremļa kabinetos jau bija sākušies sazvērestības priekšdarbi, lai “tuvāko personīgo draugu un biedru spēju un spēku plaukumā” drīz pasludinātu par “vecu”, “slimu” un padzītu no visiem amatiem. Tas notika astoņus mēnešus vēlāk – 1964. gada 14. oktobrī.
13. oktobrī Hruščovs, kurš tolaik atpūtās Picundā, pa telefonu tika izsaukts uz Maskavu. Nākamajā dienā sasauca PSKP CK plēnumu. Hruščovs klusuciešot noklausījās Suslova apsūdzības runu – pēdējos gados ar viņu esot bijis grūti strādāt un “Hruščova kults” traucējot “kolektīvo vadību”.
Plēnuma dalībnieku vidū Hruščovam neatradās neviena aizstāvja. Pats viņš nekādus aizstāvības vārdus neteica. Brežņevs notikušo rezumēja šādi: “Redziet, Hruščovs atmaskoja Staļina kultu pēc viņa nāves, bet Hruščova kultu mēs atmaskojam, viņam dzīvam esot.”
16. oktobrī PSRS centrālā prese sniedza negaidītu, pat šokējošu paziņojumu: “PSKP CK plēnums sakarā ar lielo vecumu un veselības stāvokļa pasliktināšanos apstiprināja Ņ. Hruščova lūgumu par viņa atbrīvošanu no PSKP CK pirmā sekretāra, PSKP CK prezidija locekļa un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumiem. Par PSKP CK pirmo sekretāru PSKP CK ievēlēja L. I. Brežņevu.”
“Nelikumīgie” memuāri
Pēc negaidītās varas atņemšanas “Vissavienības nozīmes pensionārs” Hruščovs ieslīga depresijā. 1965. gada vasarā, nedaudz atguvies, viņš ķērās pie memuāru sagatavošanas.
Tos viņš diktēja un ierakstīja magnetofona lentē. Baumas par memuāriem izplatījās visā Maskavā. Brežņevs un citi Politbiroja locekļi nolēma, ka “pašdarbība” jāaptur par katru cenu.
Tas bija jāpaveic Pelšes vadītajai Partijas kontroles komitejai. Amerikāņu vēsturnieks Viljams Taubmans monogrāfijā “Hruščovs un viņa laikmets” par Hruščova pirmo izsaukšanu pie Pelšes raksta: “Hruščovs tika izsaukts uz Kremli, kur viņu izbāra trīs bijušie kolēģi: Politbiroja loceklis Andrejs Kiriļenko, Arvīds Pelše, Partijas kontroles komitejas vadītājs, atbildīgs par nedisciplinētu partijas biedru saukšanu pie kārtības, un bijušais Hruščova palīgs Maskavā Pjotrs Demičevs, tagad Maskavas partijas organizācijas pirmais sekretārs.”
Pirmais nesasveicinoties sācis Kiriļenko: esot informācija, ka izsauktais rakstot memuārus un tajos ietvertas epizodes no partijas un valsts vēstures. Tās interpretēšana esot “CK, nevis privātpersonu, kur nu vēl pensionāru kompetence”. Politbiroja vārdā tika pieprasīts, lai Hruščovs aptur darbu pie memuāriem un visu jau nodiktēto nekavējoties iesniedz CK.
Hruščovs uz to klusi atbildējis: “Es nesaprotu, biedri Kiriļenko, ko gribat jūs un tie, kuri jūs atsūtījuši. Daudzi cilvēki visā pasaulē un arī mūsu valstī raksta memuārus. Tur nav nekā slikta. Memuāri nav vēsture, tas ir tikai cilvēka skatījums uz aizvadīto dzīvi.” Tad Pelše atgādinājis, ka “naidīgie spēki” var izmantot situāciju un nolaupīt memuārus.
Hruščovs atcirtis, ka “amerikāņu spiegus” atvairīt būtu pavisam viegli, ja partija apgādātu viņu ar mašīnrakstītāju un vienu materiālu kopiju paturētu CK. Beidzās ar to, ka Hruščovs saniknots vienkārši devās prom. Nākamajā dienā viņu ar smagu infarktu aizveda uz slimnīcu.
Memuāru diktēšana atsākās pēc vairākiem mēnešiem. Dēls Sergejs sagatavoja papildkopijas un noslēpa tās drošā vietā. Ja memuāri tiktu atņemti, Hruščovs bija pilnvarojis dēlu sagatavot to publicēšu ārzemēs.
Drīz pēc tam Sergeju izsauca uz VDK, kur pieprasīja atdot memuāru materiālus. Aiz bailēm un arī tāpēc, ka kopijas jau bija paslēptas, viņš atdeva magnetofona lentes un atšifrējumus. 1970. gadā VDK priekšsēdētājs Jurijs Andropovs informēja Politbiroju, ka “Hruščova memuāros ietverti valsts noslēpumi”. Hruščova novērošanu pastiprināja, izsauca viņu uz CK un vēlreiz stingri brīdināja.
Nopratināšana pie Pelšes
1970. gada rudenī kļuva zināms, ka Rietumos drīz klajā nāks grāmata “Hruščovs atceras” (“Khrushchev Remembers”). 10. novembrī Hruščovu atkal izsauca uz Pelšes komiteju. Pelše centās noskaidrot, kā memuāri nokļuvuši ārzemēs. Saruna izvērtās gara, nervoza, pilna savstarpēju apvainojumu.
Pelšem neizdevās panākt Hruščova atzīšanos, tomēr viņu piespieda parakstīt paziņojumu: “No ārzemju preses (..) kļuva zināms, ka tiek publicēti memuāri jeb Hruščova atmiņas. Es esmu sašutis par šo safabricējumu, tamdēļ, ka nekādus memuārus neesmu devis izdošanai ne “Time”, ne kādam citam, pat ne padomju izdevniecībām. Tamdēļ uzskatu, ka tie ir meli, falsifikācija, uz ko spējīga buržuāziskā prese.”
Hruščovs bija ļoti nikns, sanervozējies. Taubmans raksta, ka Hruščovs saukājis pašreizējos partijas vadītājus par staļinistiem un pārmetis, ka tie sagrāvuši viņa reformas. Pelše atgādināja Hruščovam, ka viņš atrodas “partijas namā”, un pieprasīja, lai viņš attiecīgi uzvedas.
Kad Hruščovs apsūdzēja savus pēctečus valsts graušanā, Pelše atcirta, ka viņš vainojot savās neveiksmēs citus. Hruščovs paziņoja, ka Pelše pārtraucot viņu “staļiniskā manierē”, bet Pelše atcirta: “Jūs pats esat tas, kurš pieradis pārtraukt citus cilvēkus!”
Hruščovs atbildēja: “Arī mani bija inficējis Staļins, bet es atbrīvojos no viņa, turpretī jūs – ne.” Hruščovs sācis lūgties Pelši: “Arestējiet mani, lūdzu, nošaujiet! Man apnicis dzīvot. Varbūt tas, ka izsaucāt mani uz šejieni, palīdzēs man drīzāk nomirt. Es gribu mirt. Es gribu nomirt kā godīgs cilvēks. Visas savas politiskās karjeras laikā es neesmu pratināts.”
1970. gada 18. novembra ziņojumā PSKP CK par sarunas gaitu Pelše norādīja: “Sarunas laikā b. Hruščovs izturējās neatklāti, izvairījās no jautājumu apspriešanas. Viņš apgalvoja, ka nevienam savus memuārus publicēšanai neesot devis.”
Hruščovam pratināšana Pelšes komitejā beidzās ar smagu infarktu. Memuāru gatavošanu viņš pārtrauca.
No dzīves Hruščovs aizgāja 1971. gada 11. septembrī. To, bez šaubām, veicināja “iepazīšanās” ar Pelši Partijas kontroles komitejā.
Arvīds Pelše, priekšzīmīgi kalpojot “partijas lietai”, kļuva par divkārtēju Sociālistiskā darba varoni, tika apbalvots ar sešiem Ļeņina ordeņiem un Oktobra revolūcijas ordeni. 1983. gadā viņu apbedīja Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas.
Novērtējot nopelnus PSKP CK un PSRS Ministru padome 1983. gada 14. jūnijā pieņēma slepenu lēmumu “Par PSKP CK Politbiroja locekļa, PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētāja A. J. Pelšes piemiņas iemūžināšanu un viņa ģimenes nodrošināšanu.”
Rīgā jau 1981. gadā Kirova (Elizabetes) ielā 2 Pelšem tika atklāts piemineklis. Vēlāk viņa vārdā nosauca Rīgas Politehnisko institūtu un Daugavas krastmalu Zaķusalā. Šodien no varasiestāžu oficiāli “iemūžinātās” Pelšes piemiņas pāri palicis vairs nav nekas.
