Patriotisms valsti augšup ceļ 2
Ungārija joprojām ietur stingru pozīciju attiecībā uz patvēruma meklētājiem, par ko izpelnījusies citu ES valstu kritiku un pat iesaistījusies tiesas procesos. Par šo un citiem jautājumiem intervijā “LA” stāsta Ungārijas Ārlietu un ārējās tirdzniecības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Eiropas un ASV jautājumos KRIŠTOFS ALTUSS.
Zināma Ungārijas stingrā pozīcija attiecībā uz patvēruma meklētājiem. Izskaidrojiet to plašāk!
K. Altuss: Ungārijā ir laipni lūgti visi bēgļi, ja viņi izpilda nosacījumus statusa saņemšanai, bet mēs esam pret nelegālo imigrāciju. Mēs esam pret automātisku bēgļu sadali, balstoties uz kvotu sistēmu, jo neuzskatām to par pareizo risinājumu patvēruma meklētāju krīzei. Kamēr ES durvis ir atvērtas, cilvēku kustība notiks. Saprotu, ka bēglis ir cilvēks, kas no Sīrijas patveras kaimiņvalstī, bet, ja viņš turpina ceļu cauri Grieķijai, Maķedonijai, Serbijai, Ungārijai un Austrijai, kuras visas ir drošas valstis, – kā tad jūs varat šos cilvēkus saukt par patvēruma meklētājiem? Vairākas Rietumeiropas valstis ar sociālajiem labumiem imigrantus pievelk kā magnēts, un tādēļ šie cilvēki nevēlas palikt Latvijā vai Ungārijā, kur nav tādas atbalsta sistēmas. Patvēruma meklētāju krīzes laikā Eiropā ienākuši 1,3 miljoni cilvēku, un tikai 160 000 tiek piemērota kvotu sadale. Mēs sargājam Šengenas zonas robežu un šādi esam solidāri ar pārējām dalībvalstīm. Mēs pieņemam tos patvēruma meklētājus, kuri ievēro noteikumus, ierodas robežpārejas punktos prasīt patvērumu, bet tos, kuri šķērso mūsu robežu nelegāli un bez dokumentiem, mēs nelaidīsim – tas attiecas uz jebkuru.
Tomēr ES pastāv dažādas nostājas, piemēram, Vācija ir pielaidīgāka patvēruma meklētāju uzņemšanā. Šeit gan izskatās mazāk pēc juridiskas, bet gan kultūras diskusijas…
Mēs saprotam citas ES dalībvalstis, kuras vēlas risināt savas darba tirgus problēmas ar imigrāciju. Darbaspēka trūkums un demogrāfijas problēmas skar arī mūsu valsti, bet tām pieejam, īstenojot konsekventu ģimenes politiku, atbalstot ģimenes, kam vairāk bērnu, piemēram, ar nodokļu atlaidēm. Tomēr mēs uzsveram, ka katrai valstij ir suverēnas tiesības izvēlēties, kā risināt problēmas, tādēļ neuzstājam, lai, piemēram, Vācija izvēlētos mūsu ceļu. Mēs saprotam, ka ir Eiropas valstis, kurās ir attīstīta sociālā atbalsta sistēma un dzīves līmenis ir labāks nekā Latvijā vai Ungārijā. Tāpat jāņem vērā, ka Centrāleiropā ir cita pieredze nekā, piemēram, Beļģijai un Francijai, kas bija koloniālas valstis un kur migrantu uzņemšana ir ierasta prakse. Ar mums viss notika pretēji – bijām zem komunisma jūga, un neviens negribēja ienākt sistēmā, bet cilvēki bēga prom. Nesaku, ka mums nepieciešama homogēna sabiedrība, bet mūsu pieredze ir atšķirīgāka nekā Vakareiropā.
Kāda ir Ungārijas nostāja par Eiropas Tiesas noraidīto jūsu valsts un Slovākijas prasību pret ES bēgļu kvotu sistēmu?
Mēs Eiropas Tiesas spriedumu pieņemam un piekrītam nolēmumam. Taču politiski mēs iebilstam pret kvotu sistēmu kā risinājumu un paužam neizpratni, kāpēc šāds risinājums vispār ES tika ieviests.
Starptautiskajos medijos Ungārija reizēm attēlota kā valsts, kura vēlētos atcelt sankcijas pret Krieviju pēc iespējas drīzāk. Kas jums sakāms?
Mēs neesam un nebūsim valsts, kas šķels ES. Viedokļi, kas parādās medijos, paldies Dievam, ir pateicoties mediju brīvībai, kuru visi baudām ES. Krievija Ungārijas lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem pēc ģeogrāfijas ir dabisks tirdzniecības partneris. No ekonomikas skatpunkta nav sevišķi gudri zaudēt dabisko tirdzniecības partneri. Un, ja mēs sev godīgi uzdodam jautājumu – vai kādreiz, ja abpusējās sankcijas beigsies, ir iespējams atgriezties atpakaļ, atbilde ir – nē. Sankciju sazobe ar Minskas vienošanos parāda, ka pašlaik tās netiks izpildītas, un līdz ar to esam nolemtības aplī. Ungāri ir pragmatiski cilvēki un jautā, kāda jēga no nemitīgas riņķošanas bez rezultāta. Kaut arī esam zaudējuši Krieviju kā tirgu, mūsu ekonomika ir labā stāvoklī un spējam atrast jaunus noieta tirgus. Tomēr ir ES dalībvalstis, kurām ekonomika nav tik labā stāvoklī kā pie mums, un tās sankcijas ļoti apšauba. Ungārijas ģeogrāfiju nosaka, ka nevaram nerunāt ar Krieviju. Premjers Viktors Orbāns katru gadu tiekas ar Putinu. Katru gadu notiek konsultācijas starp Krievijas un Ungārijas valdību Maskavā vai Budapeštā, tās ir caurspīdīgas un atklātas. Daudzi ES līderi tiekas ar Krievijas prezidentu. Mēs saņemam 86 procentus dabasgāzes un 98 procentus naftas no Krievijas. Attiecībās ar Krieviju mūsu pieeja ir pragmatiska, jo mēs pagaidām esam atkarīgi no Krievijas gāzes piegādēm. Vienīgā iespēja gāzes tirgus diversifikācijai būtu Horvātijā uzbūvēts sašķidrinātās gāzes terminālis un īstenota divvirzienu plūsma Rumānijas gāzes cauruļvadā, tad mēs iegūtu iespēju ar Krieviju kaulēties, balstoties uz labākiem nosacījumiem. Bet attiecībā uz Višegradas valstīm – mēs izprotam drošības draudus, kurus Polijai rada Krievija, kā gan nav mums, Slovākijai un Čehijai. Izprotam arī Baltijas valstu rūpes par drošību, tādēļ 2015. gadā Ungārija nosūtīja Baltijas gaisa telpas patrulēšanas uzdevumā četrus iznīcinātājus, un šajā formātā mēs atgriezīsimies 2019. gadā. Līdz šā gada oktobrim mūsu bruņoto spēku vienība trīs mēnešus darbojās Igaunijā. Saprotam situāciju NATO austrumu flangā, un mēs arī priecātos, ja kāds palīdzētu mums esošajā situācijā ar gāzes piegādēm.
Ungārija kritizējusi jauno Ukrainā pieņemto valodas likumu. Ārlietu ministrs Pēters Sījārto pat sacījis, ka šī iemesla dēļ nākotnē Ungārija bloķēs iespējamo Ukrainas dalību ES, ja tā tiks apspriesta. Izskaidrojiet, lūdzu, šo pozīciju.
Ungārija vienmēr atbalstījusi Ukrainu, piemēram, attiecībā uz vīzu liberalizāciju, esam stingri iestājušies par ES asociācijas līgumu Ukrainai, mēs nodrošinājām to ar gāzes atpakaļplūsmu, pie mums ārstējas Ukrainas karavīri, atbalstām skolas, slimnīcas un reliģiskās kopienas. Mūsu interesēs ir stabila kaimiņvalsts, tas ir viens no mūsu ārpolitikas mērķiem. Mūsu ukraiņu draugi solīja, ka attiecībā uz etniskajām minoritātēm Ukrainā netiks grozīts Izglītības likums. Taču šogad pēkšņi tas notika. Saprotam, ka Ukrainas mērķis bija vērsties pret Krieviju. Tagad visiem etnisko minoritāšu skolēniem vajadzēs no piektās klases mācīties tikai un vienīgi ukraiņu valodā – pret to iebilstam ne tikai mēs, bet arī Rumānija, Bulgārija, Polija un Grieķija. Uzskatām, ka jaunais regulējums ir solis atpakaļ, ja runa ir par minoritāšu tiesībām. Ukrainā dzīvo ap 170 000 etnisko ungāru. Rietumukrainā ir pat veseli ciemi un pilsētas, kuros lielākoties dzīvo ungāri. Viņi ir Ukrainas pamatiedzīvotāji. Šādā veidā apspiest viņus nav eiropeiskā garā. Mēs viņiem vēlētos mazu daļiņu no autonomijas, kāda Spānijā pienākas Katalonijai.
Kādas Ungārijai ir gaidas no jaunās Austrijas valdības, kuru vadīs trīsdesmitgadnieks un nacionālu ideju piekritējs Sebastiāns Kurcs? Pierasts, ka jauni cilvēki bieži vien Rietumu pasaulē atbalsta liberālas un kreisas idejas…
Kurcu es nesauktu par nacionālistu. Kā dēvēt cilvēku, kurš pārstāv savas valsts intereses, bet ne citas? Politiskajam līderim pirmkārt jāiestājas par savu valsti. Piemēram, ASV prezidents Donalds Tramps visur saka: “ASV pirmajā vietā.” Kas gan cits būtu viņam jāsaka? Tāpat, kad Latvijas premjers tiekas ar ārzemju kolēģiem, viņam jāsaka: “Latvija pirmajā vietā.” Manuprāt, patriotisms jāaplūko pozitīvi, jo patriotiska pieeja valsti virza augšup. Austrijā valda laba politiskā kultūra, jo iespējams radīt stabilu valdību no dažādām partijām, ko gan nevar teikt par valstīm Centrāleiropā, kuras bija tā saucamajā Austrumu blokā. Daudzos jautājumos ar Kurca vadīto Austrijas Tautas partiju esam līdzīgās domās – par migrācijas jautājumu, enerģētiku, tā iestājas par lielāku nacionālo valstu lomu ES politikā, bet neatbalsta ES federālisma ideju. Ļoti priecāsimies sadarboties ar topošo Austrijas valdību.
Bet vai, jūsuprāt, mūsdienās būt par patriotu ir slikti, kā to reizēm attēlo atsevišķas kreisas interešu grupas?
Nē. Svarīgi ir, kādus vārdus jūs lietojat. Piemēram, ungāru valodā bieži lietojam vārdu “nacionāls”, un tam mūsu valodā nav tādas varbūt negatīvas pieskaņas kā angļu vai vācu valodā. Jāņem vērā, ka Vācijā Otrā pasaules kara pieredzes dēļ noteikti izteicieni var radīt sašutumu. Mēs, ungāri, uzskatām, ka būt lepnam savas valsts patriotam ir labi. Ja dodaties uz ASV, tur vai it visur valsts svētkos un ne tikai redzēsit valsts karogus. Mūsdienās būšana par patriotu tiek stigmatizēta. Ir simboli, kuri mūs raksturo. Mūs, ungārus, neievaino, ja tiek lietots krusts, bet Francijā tiesa likusi no pāvesta Jāņa Pāvila II pieminekļa demontēt krustu. Tas atbilstoši mūsu, kristiešu, vērtībām nav saprotami. Kad par to sākās diskusija, Ungārija atbildēja Francijai – ja vēlaties aizvākt krustu no skulptūras, tad mēs to gribam pie sevis. Tāpēc, ka kristietība ir mūsu vēstures daļa – Ungārijas indentitāte balstās tajā. Kristīgo ticību uz mūsu valsti atveda Ungārijas izveidotājs karalis Svētais Stefans, un kopš tā laika joprojām esam lepni kristieši.
