“Vienkārši neticēju. Bija šausmīgas dusmas.” Saruna ar basketbolisti Elīnu Babkinu 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Basketbolistei Elīnai Babkinai ir tikai 31, bet viņa Latvijas izlasē ir jau no šķietami neatminamiem laikiem – 2007. gada. Saspēles vadītājas acu priekšā nomainījusies paaudze, viņa atzīst, ka ar gadiem patriotisms un īpašās sajūtas, spēlējot nacionālajā komandā, tikai aug, tāpēc vēlas sasniegt vēl kādu lielu panākumu.
Latvijas liktenis Eiropas čempionāta kvalifikācijā izšķīrās Grieķijas un Bulgārijas spēlē. Ar kādām emocijām tai sekoji līdzi?
Vienkārši neticēju. Bija šausmīgas dusmas, kāpēc spēles nenotiek vienā laikā, ja jāskaita punktu starpība.
Pēdējās sekundēs Grieķija uzvarēja tieši ar +18. Vai tur bija kas sarunāts… nezinu. Stulbi vainot citus savās neveiksmēs, izgāzām pirmo spēli pret Vāciju, jo zaudējām, esot vadībā ar 16 punktiem. Dusmas, nespēju noticēt, ka nespēlēsim Eiropas čempionātā. Līdzīgi bija pēc pasaules čempionāta, kur vienkārši izgāzāmies, jo gatavošanās posmā biju pārliecināta, ka izkļūsim no grupas. Man jau ir 31, nezinu, kad vēl tiksim šādā turnīrā, gribēju paspēlēt daudz ilgāk.
Latvijai pietrūka viena punkta, bet, ja paskatāmies plašāk uz šo situāciju – varbūt pietrūka kaut kā vairāk?
Pašas esam vainīgas, jo zaudējām pirmajā spēlē gan Horvātijai, gan Vācijai, lai gan uzskatu, ka esam labāka komanda. Nebija lemts, jo nebija tā, ka kāda meitene necīnījās. Treneri, personāls – visi atdeva simt procentus, varam uzlikt roku uz sirds. Varbūt bija kādi nesekmīgi brīži, es nevarēju iemest, bet – cīnījos, visas spēlēja caur traumām, sāpēm, salauztiem pirkstiem.
Cikla pēdējās divās spēlēs – tā bija komanda, kādu grib redzēt Mārtiņš Gulbis?
Jā. Latvijas izlase vienmēr spēlē ar lielu atdevi. Trenerim pirms cikla sākuma bija ļoti maz laika sagatavoties, nāk no vīriešu basketbola. Viņš nav vainīgs, jo mēs gājām laukumā. Otrajā aplī bijām no kļūdām mācījušās, bet ar to izrādījās par maz. Man patīk treneris, ļoti prasošs, jauns, enerģisks.
Man acīs iekrita statistika, ka tagad daudz vairāk metat tālmetienus nekā agrāk. Akcents ir pamainījies?
Mums visas meitenes met diezgan labi, ar to atšķiramies no citām komandām. Domāju, vairāk metienu bija tāpēc, ka spēlējam ļoti daudz ātrās pārejas, un šādās situācijās allaž kāds paliek brīvs.
Bija maz laika sagatavoties, tāpēc spēlējām ļoti vienkāršas kombinācijas.
Eirolīgā tev trīspunktu metienos precizitāte ir ļoti augsta – 44%, kvalifikācijā gan tikai 16. Varbūt tas saistīts ar papildu atbildību, pēdējos divos sabraukumos pirmo reizi biji izlases kapteine?
Treniņos nevarēju aizmest garām… Arī spēlē bija sajūta, ka visi metieni lido iekšā, tomēr – garām, it kā vāciņš būtu uzlikts. Nav stresa, spiediena. Ko nu māku darīt, tas ir mest (smejas). Diemžēl nekrita. Kapteiņa statuss – uz to skatos pilnīgi neitrāli, katra no mums savā ziņā ir kapteine, kas dod pienesumu komandai.
Vai turpināsi spēlēt izlasē?
Jā, ir nepadarīta darba sajūta. Ja veselība ļaus un varēšu, vienmēr spēlēšu izlasē. Jo vecāka kļūstu, jo lielāka patriote esmu – kad skan Latvijas himna, brauc uz izlasi, esi starp savējiem, cilvēki jūt līdzi, cik daudz ziņas saņemu. Nekad nevienā klubā nav bijušas tādas emocijas kā izlasē.
Kāda bija Elīna, kas pirms 14 gadiem debitēja izlasē?
Ļoti satraukta, tik ļoti gribējās tikt sastāvā, katrā treniņā sitās. Kad izdevās, zvanīju mammai un raudāju, viņa arī. Galvenais treneris toreiz bija Ainars Zvirgzdiņš. Vai dabūju arī pa mizu? Es vienmēr dabūju pa mizu (smejas). Zvirgzdiņš man parādīja, kas ir lielais basketbols, līdz tam nezināju, ka ir tik daudz noteikumu, principu.
Toreiz mums bija tik labs sastāvs, ļoti ceru, ka atkal būs tāda paaudze. Bija 20 spēlētājas, par piecām skaidrs, kas būs sastāvā un tālāk – baigā konkurence.
Varbūt tagad skatos citādi, jo zinu, ka būšu komandā.
Kādas ir sajūtas, zinot, ka galvenais treneris Mārtiņš Gulbis ir jaunāks par tevi?
Par to nedomāju, tagad visa komanda ir jaunāka (smejas), esmu vecākā. Kad par to iedomājies, šķiet – ak, Dievs, lai gan savos gados fiziski jūtos daudz labāk nekā 20.
Kādas ir atmiņas no Pekinas olimpiskajām spēlēm?
Tas bija kā sapnī, fantastiski. Gribētu vēlreiz tur nokļūt – tagad ar pilnīgi citu domu un lomu komandā. Atceros, ka ciematiņā ēdām un atnāca Kobe Braients ar savu miesassargu, mums mutes palika vaļā, arī no tā, ka apsargs izdzina cilvēkus no rindas, lai Kobe varētu pasūtīt sev ēdienu. ASV izlase nedzīvoja ciematiņā, bet viņš laikam bija atnācis paskatīties.
“Nadežda” šobrīd Krievijas čempionātā ir trešajā vietā, Eirolīgā vēl ir iespēja izkļūt no grupas. Kāds ir tavs vērtējums?
Šo sezonu vispār nevar vērtēt, jo kovids stipri izsita no līdzsvara – visas slimojām, traumas, pašizolācija, ilga nespēlēšana. Dīvainākā un interesantākā sezona, kāda bijusi.
Es ar Covid-19 saslimu septembrī, bija diezgan traki, divas dienas nevarēju piecelties no gultas, neko neēdu, viss sāpēja, lauza, briesmīgs drudzis. Ceturtajā dienā pazuda garša, smarža, bet tad sāku justies labāk, atveda uz mājām velotrenažieri, lai varu kaut ko darīt. Dažām spēlētājām bija veselības komplikācijas. Man nebija grūti atgūt sportisko formu, bet vajadzēja laiku, lai visām saspēlētos.
Pagājušajā gadā centies iekļūt WNBA, taču nesanāca. Šogad mēģināsi?
Redzēsim, pēc mēneša zināšu daudz vairāk. Gribētu pamēģināt. Ja būs iespēja, tad atkal Atlantas “Dream” komandā, kur pagājušajā gadā visu izjauca pandēmija, nevarēju dabūt darba vīzu, visas vēstniecības bija ciet.
Vizītkarte. Elīna Babkina
Basketboliste
Dzimusi 1989. gada 24. aprīlī
Pārstāv Eirolīgā spēlējošo Krievijas klubu Orenburgas “Nadežda”
Spēlējusi klubos Latvijā, Francijā, Polijā, Turcijā, Rumānijā, Čehijā, Spānijā
Draftēta WNBA 2011. gadā 3. kārtā ar 29. numuru (Losandželosas “Sparks”)
Latvijas izlasē – 119 spēles, vidēji 10,1 punkts. Piedalījusies piecos EČ finālturnīros un Pekinas olimpiskajās spēlēs (2008.).
Londonas Universitātē tālmācībā pabeigusi tūrismu.
