Patriotisms liecina par psiholoģisku briedumu 1
Katru gadu neilgi pirms 18. novembra ar dažādu aptauju starpniecību uzzinām, cik patriotiski esam, tāpat tiek uzdoti ekspresjautājumi par Latvijas vēsturi. Geštaltterapteite Solvita Vektere uzsver, ka ne vienmēr Latvijas vēstures zināšana ir noteicošā patriotisma pazīme.
Mātes un bērna attiecības
Priecē, ka Latvijā skolās patriotismam tiek pievērsta liela uzmanība. Un pareizi ir mācīt, ka 18. novembris ir svinama diena, nevis brīvdiena, kurā var ilgāk pagulēt. Tas nerodas pats no sevis, un būtiski, ka valsts, vērienīgi svinot svētkus, tiem piešķir atbilstošu nozīmi.
Diemžēl joprojām daļa sabiedrības mūsu valsti zākā. Daudzi no tiem, kas krīzes dēļ pameta Latviju, to darīja ar lielu rūgtuma sajūtu. Šiem cilvēkiem šeit palika radinieki, izjuka ģimenes, bērni tika atstāti uz vecmāmiņu pleciem, un vilšanās tika pārmantota. Tika meklēts vainīgais, un, viņuprāt, tā bija un joprojām ir valsts. Kāpēc mūs neaizstāvēja un nebrīdināja? Te parādās mātes un bērna attiecību modelis – valsts pret mums izturas kā pret pieaugušiem cilvēkiem, bet mēs reaģējam kā bērni. Tiek dotas iespējas, un mums kā pieaugušiem cilvēkiem šīs iespējas ir jāizvērtē, piemēram, nodokļu maksāšana vai nemaksāšana – tā ir tik liela divkosība! Cilvēki pēdējiem spēkiem izvairās no sociālā nodokļa maksāšanas un pēcāk pārmet valstij, ka skolotājiem un mediķiem ir mazas algas. Tiesības ir, bet pienākumu nav. Neticami, bet joprojām ir četrdesmitgadīgi cilvēki, kuri dzīvo no vecāku pensijas, un tieši tāda pati attieksme viņiem ir arī pret valsti. Kamēr esi labs, tikmēr viss ir kārtībā. To atkal var salīdzināt ar mātes un bērna attiecībām – kamēr mamma taisa brokastis un dod naudu, tikmēr viņa ir mīļa, bet, kad pienāk grūti laiki, sākas cits stāsts. Cilvēks, kurš jūt mīlestību pret dzimteni, ir atbildīgs un psiholoģiski nobriedis.
Zākājot tiek rasts miers
Tas, ka varam identificēties ar vietu, sniedz ļoti patīkamu sajūtu. Piemēram, es esmu dzimusi Latgalē, un, lai gan dzīvojusi tur neesmu gandrīz nemaz, visiem saku, ka nāku no turienes. Kad meklējam atbildes uz jautājumu, kāpēc esam tādi, kādi esam, ir labi, ka varam meklēt atbildes savās saknēs. Piemēram, esmu tik skaista, jo Latgalē visas meitenes ir skaistas. Varbūt muļķīgi, bet smadzenes prasa šo paskaidrojumu, un tas dod mieru. Tie, kas zākā dzimteni, zaudē silto piederības sajūtu. Kāpēc cilvēki piedalās svētku pasākumos? Tajā brīdī notiek spēcīga saplūšana ar mīlestības gaisotni, un, ja cilvēks izslēdz šādu iespēju, viņš sev atņem kaut ko īpašu. Prieks par tiem, kuri, arī dzīvojot ārpus Latvijas, ir patrioti. Viņiem jāaizbrauc dažādu iemeslu dēļ, bet tādēļ jau viņi nelamā savu zemi. Tie, kas tā dara, protestē, grib sodīt. Velkot paralēles ar psihoterapiju – cilvēkam ir grūti nemīlēt savu mammu, tāpat arī valsti, kurā viņš ir dzimis un audzis, ar laiku naids zudīs. Taču vismaz sākumā ieslēdzas aizsargmehānisms – ir jāzākājas, lai noturētu sevi prom, lai nebūtu tik grūti. Lai izšķirtos, otrs ir jāpadara par briesmoni – es esmu labs, bet viņš – slikts, tādā veidā ir vieglāk šķirties. Dažs labs aizbraucējs stāsta, kā te viss smird, cik esam nelaipni. Tajā pašā laikā viņi šeit pērk rupjmaizīti, izmanto ārstu pakalpojumus, priecājas par cenām, bet tad atkal visu noliek, lai būtu vieglāk aizbraukt. Tā ir aizsardzība, sevis pārliecināšana, ka ir izdarīta pareizā izvēle. Tas ir tāds cikls, kam jāiziet cauri.
Patriotismu nevar un nevajag uzspiest. Kaitina, kad jauniešus ķer aiz rokas un kaunina, ja viņi nevar atbildēt uz dažādiem ar Latvijas vēsturi saistītiem jautājumiem. Es labprāt tos kauninātājus pašus apturētu uz ielas un uzdotu līdzīgus jautājumus – redzētu, kā viņi sarktu un bālētu, jo cilvēki mēdz aizmirst ciparus un faktus. Man patiktu, ja cilvēkiem uzdotu jautājumu, kādēļ viņi 11. novembrī noliek svecītes, un viņi atbildētu – lai būtu kopā. Skaitļi neko nedod, taču tas, ka cilvēki joprojām grib vienoties šajā intīmajā pārdzīvojumā, ir ļoti skaisti. Lai kāda būtu pagātne, ir svarīgi, ka mēs, latvieši, esam vienoti tagadnē.
