Patriotisms kā ierocis komandiera rokās 8
Agris Purviņš, ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs, zemessargs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, tās ir nebeidzamas diskusijas par to, kas ir galvenie armijas spēka vai gluži pretēji nespēka iemesli. Vieni izceļ karavīru motivācijas nozīmi, citi bruņojuma kvalitāti un ieroču spēku, bet vēl citi norāda uz nepieciešamību pēc augsti profesionāliem komandieriem, kas baudītu patiesu savu karavīru uzticēšanos. Zināmā mērā daļa patiesības ir visiem viedokļiem, taču ideālā gadījumā ir svarīgi, lai netrūktu nekā no minētā. Un par to vēlams domāt regulāri, arī tad, ja krīze dažādu draudu formā vēl nemaz nav sākusies.
Karā viens no būtiskākajiem faktoriem ir armijas gara spēks. Kaujās vispieredzējušākais latviešu ģenerālis Pēteris Radziņš starpkaru laika “Latvijas Kareivja” avīzes pirmajā numurā atzīmē tā lielo nozīmi. Viņš raksta: “Trīs ceturtdaļas armijas vēlmju atkarājas no morāliskiem un tikai viena ceturtdaļa no materiāliem spēkiem.”
Šo dogmu labi apzinās miera laikā karjeras virsnieki, kuri no savām “kancelēm” visādi cenšas radīt iespaidu, ka viņu karavīri ir piedzimuši ar “Lāčplēša ausīm” un ar savu patriotismu saplosīs jebkuru ienaidnieku, kurš uzdrošināsies ar sliktu aci tikai paskatīties uz mūsu Dievzemīti. Tas, protams, nav nekas peļams, ja vien atbilst realitātei!
Nelielam ieskatam trīs latviešu ģenerāļu izteikumus dažādos Latvijas vēstures laikos. Ģenerālis Jānis Balodis, 1919. gadā uzrunājot virsniekus: “Virsnieki, ja mums paliks pēda mūsu dzimtās sauszemes, kur pacelt mūsu nacionālo karogu, bet paši līdz ceļiem stāvēsim mūsu dzintarjūras ūdenī un tad nezaudēsim ticību, bet paliksim uzticīgi savai tautai un brīvās Latvijas idejai, ar šādu paļāvību uz saviem spēkiem un ticību uzvarai, cīņā pret mūsu tautas ienaidnieku dodamies, mēs paliksim uzvarētāji.”
Savukārt kara ministrs un armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis 1940. gadā, kad sarkanā armija jau ir mūsu zemē, uzsver latvju karavīra gatavību mirt par savu tēvu zemi: “Latvju karavīrs nekad nevienam neies palīgā apspiest citas tautas. Bet latvju karavīrs labāk mirs, nekā atdos savu un savas zemes brīvību. Ar lepnu drosmi mūsu senči to teica savās dainās: “Labāk mani karā kāva nekā ceļa maliņā. Brīvu vīru karā kāva, suni ceļa maliņā.” Ar tādu pašu lepnu drosmi mēs to apliecinām tagad: “No zemes šīs mēs izauguši esam, par zemi šo mums galva jānoliek.”
Par mūsu karavīru augsto motivāciju nešaubās arī pašreizējais NBS komandieris ģenerālleitnants L. Kalniņš: “Man ir tikai viens galvenais mērķis – uzturēt augstās operacionālās spējas, kuras esam kopā izveidojuši, un nodrošināt mūsu nesalaužamo armijas garu.” Tomēr viena lieta ir teikt augstas patriotiskas runas un patiesi tām no sirds ticēt miera laikā, kad nekas nedraud, bet pavisam kas cits, kad pienāk smagais izvēles brīdis “stāvus mirt vai uz ceļiem dzīvot”. Tad bieži vien var šķist, ka tomēr “uz ceļiem” ir labāk, jo pastāv iespēja piecelties, bet “stāvus mirt”, lai paliek dzejniekiem un rakstniekiem, jūsmojot par 300 spartiešiem, kā arī tas notika 1940. gada 17. jūnijā.
Armijas patieso stāvokli un spējas var uzzināt tikai karā. Tāpēc politiķi miera laikā veido ilūziju par armijas varenību, rādot to parādēs un skaisti samontētos popularizēšanas ziņu sižetos, jo tā patīk cilvēkiem un tas labi kalpo viņu reitingiem. Aizsardzības ministri vienmēr ir politisko reitingu augšgalos, bet, mainot ministrijas, tie kā likums krīt un reizēm pat ļoti dramatiski.
Tāpēc, vērtējot armijas morāli, ir svarīgi apzināties, kas patiesi stāv aiz mūsu virsnieku un AM ierēdņu cēlajiem patriotiskajiem lozungiem, ar kuriem mēs katru gadu novembra svētkos tiekam lutināti. Vai patiesi 1940. gads nevar atkārtoties, kā mums to apgalvo gan politiķi, gan armijas komandieri? Vai patiesi mūsu valstī NBS ir vienīgā struktūra, kurā gandrīz viss ir vislabākajā kārtībā un sabiedrībai par to nav jāuztraucas?
Vērtējot mūsu profesionālo armiju, lielas bažas rada tas, ka lielu tās daļu veido karavīri, kuri militāro dienestu izvēlas aiz materiāliem un sociāliem labumiem. To var redzēt NBS Rekrutēšanas un atlases centra veidotajos reklāmas videomateriālos, kur uz labumiem tiek likts galvenais uzsvars, bet to, ka “karavīrs ir savas valsts sargs”, tā, starp citu, piemin tikai pašās beigās.
Tāpat pārdomas varētu izraisīt tas, ka NBS rezervē skaitās 6000 karavīru, bet uz mācībām pēc NBS komandiera ieviestā “brīvprātības principa” gadā ierodas mazāk par simts karavīru. Tāpat, atvaļinoties no profesionālā militārā dienesta, tikai retais izvēlas turpināt dienestu Zemessardzē. Diemžēl šie fakti rada noteiktas šaubas par mūsu profesionālā dienesta karavīru augstu patriotismu un vēlmi kalpot savai valstij un tautai.
Publiskajā retorikā tiek uzsvērts zemessargu patriotisms kā nozīmīgs faktors, kas kaujas spējās kompensē nepilnības apmācībā un bruņojumā. Nenoliedzami, ka zemessargu vidū ir daudz patiesu latviešu patriotu, bet kā atzīmē zemessargs N. Sakalovskis: “Ja zemessargi neiet ar nolūku aizsargāt savu valsti, bet iet, lai saņemtu tos 30–40 eiro, tad arī viņi kļūst par algotņiem.” Nav jābūt izcilam militārajam speciālistam, lai saprastu, ka apmeklēt brīvdienās Zemessardzes mācības par kompensācijas samaksu nav gluži tas pats, kas “stāvus mirt”.
Tomēr, kas ir tas spēks, kas liek karavīram no brīvas gribas iet nāvē. Kāpēc vieni un tie paši karavīri vienā kaujā izrāda gļēvulību un panikā bēg, bet citā tie izrāda apbrīnojamu varonību? Katrai tautai tās pastāvēšanas vēsturē ir kaujas, ar kurām tā lepojas, un ir kaujas, par kurām tā nemēdz atcerēties. Francijas revolucionārā armija no 1789. līdz 1796. gadam cieta vienas sakāves un tikai kopš 1796. gada, kad tās vadību Itālijā uzņēmās Bonaparts Napoleons, sāka gūt uzvaras.
Kas tas bija par spēku, kas lika Napoleona daudznacionālajai (francūžiem, vāciešiem, ungāriem, poļiem, spāņiem u. c.) armijai, pārvarot neiedomājamas grūtības, sekot viņam no Spānijas līdz Maskavai. Lielāko ceļa daļu veicot pa ienaidnieka teritoriju. Tas liek domāt, ka “nesalaužamo armijas garu” neveido tikai tautība vai vērtības un ideāli, bet gan karavadonis komandieris, kurš izmanto šīs vērtības. Ģenerālis Pēteris Radziņš šādi raksturoja karavadoņa un vērtību mijiedarbību:
“Patriotisms un nacionālisms ir īpašības, kuras padara karaspēku tikai par daudz stiprāku un asāku ieroci vadoņa rokās, ieroci, pie kura nostiprināšanas un uzasināšanas vadonim nav vairs jāpieliek liekas pūles un nav jātērē laiks.
Tauta, kurā miera laikā ir ieaudzināta likumība un disciplīna, bez šaubām, dos morālā ziņā stipru karaspēku. Bet kara disciplīna nedibinās tikai uz likumiem un disciplināriem reglamentiem: disciplīnu dod vadonis. Ja disciplīna vislielākajā mērā nebūtu atkarīga no vadoņiem, tad visās karaspēka daļās vienmēr būtu vienāda disciplīna, bet tas tā nekad un nekur nav ne miera, ne sevišķi – kara laikā.”
Tātad, lai kā mums negribētos to apzināties, ļaužu patriotiskā sajūsma, dodoties uz fronti, lai cīnītos par dzimteni, var ļoti ātri noplakt, ja tie frontē nesastaps karavadoni, kurš spēj tos vadīt un kuram karavīri var uzticēties. Savukārt karavīru uzticību var iegūt tikai tāds komandieris, kurā apvienojas morālās īpašības un kara mākslas pārzināšana visaugstākajā līmenī, kā arī armijā ieguldītie resursi un darbs miera laikā.
