Guna Roze: Patriotisma cena 3
Ai, jel manu vieglu prātu! Es, naivā, biju pārliecināta, ka lielākā daļa cilvēku savu darbu un talantu Latvijai svētkos uzdāvina, kā savulaik bija aicinājis komponists Jānis Lūsēns.
Tieši uzdāvina; tāpat kā tūkstošiem Dziesmu un deju svētku dalībnieku, kas veselu nedēļu nonstopā un gadiem ilgi pirms tam ziedoja Latvijai savu laiku, spēku un veselību. Ka uzdāvina, nevis prāto, cik man par to samaksās un varbūt var paprasīt vēl vairāk. Bet, ja nav iespējams savu darbu vai laiku uzdāvināt fiziski, var taču atteikties vismaz no peļņas. Reizi simt gados. Bet no budžeta maksāt tikai par to, kas patiešām prasa naudas ieguldījumus. Šādu utopiju biju iztēlojusies kā realitāti un ticēju, ka lielākoties tieši uz personīgiem nemateriāliem ziedojumiem balstās Latvijas simtgades pasākumi. Diemžēl pietika ar vienu, lai mans ilūziju burbulis uzsprāgtu. Un tāda – uzsprāgusī – neesmu viena.
Protams, runa ir par nu jau leģendārā koncerta “Mīlestības vārdā 18+” kvalitātes un izmaksu nesamērīgumu, kas neļauj klusēt par valsts izzagšanu uz simtgades rēķina. Skandāls ap šo koncertu skaļi iztirzāts gan neformālās sarunās, gan sociālajos tīklos un medijos; pietiek noskatīties LTV raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” un izlasīt Žaklīnas Cinovskas pārdomas viņas “Facebook” kontā.
Citēšu tikai pāris teikumu: “Mantrausība! Negausība. Korupcija. Materiālisms augstākā pakāpē! Patriotisms – nulle! Neviens (gandrīz neviens), sākot ar Kultūras ministriju, beidzot ar pašiem mūziķiem, nav ieminējies, ka tas vispirms ir liels gods uzstāties valsts mēroga pasākumos. Par savu pilsoņa pienākumu veltīt savu mākslinieka devumu savai valstij tādos svētkos!”
Atgādināšu tikai vienu skaitli no šokējošās koncerta tāmes: Jāņa Šipkēvica juniora honorārs par šo koncertu bija 17 000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Vai adekvāti? Viena no latviešu literātēm savā “FB” laika joslā šo summu salīdzināja ar rakstnieka darbu, proti, 2000–4000 par romānu, kas top gadiem ilgi. Var pretstatīt arī Dziesmu svētku virsvadītāju honorāru 500 eiro. Vai adekvāti, salīdzinot ar darba apjomu un atbildību?
Meklēju publiskajā telpā kaut vismazāko mājienu, ka simtgades vērtīgākajam māksliniekam J. Šipkēvicam ir neērti. Nu, kaut mazdrusciņ! Nekā tamlīdzīga, tieši otrādi – viņš aizstāvas ar redzētiem un vēl neredzētiem paņēmieniem. Nekādas nožēlas.
Līdzīga ir Kultūras ministres reakcija, secinot, ka bija rupja kļūda ministrijas mājaslapā publicēt koncerta tāmi. Sak: turpmāk šādas izmaksas slepenosim. Tātad – slepenosim, kā tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Abos gadījumos vietā ir teiciens: “Sirdsapziņa moka nevis tos, ko vajadzētu, bet tos, kam tā ir.” Pateicoties šim skandālam, simtgades tēriņus vērtēs Valsts kontrole, jo miljoni svaidīti kā nevērtīgi centi. Gribas cerēt, ka verdikts būs taisnīgs.
Diemžēl ir gana daudz Latvijas pilsoņu, kas saož peļņu arī uz ievērojamu personu, leģendu rēķina.
Kur liels vārds, tur lielas naudas! Jo, ja vienkārši skvērs pilsētā izmaksātu tik un tik, tad, piemēram, Zigfrīdam Annai Meierovicam veltīts, vismaz desmit reižu dārgāk. Ja vienkārši jāiekārto teritorija, kur iedzīvotājiem atpūsties, tas maksātu tik un tik, bet, ja šī vieta turpmāk leposies ar Imanta Ziedoņa vārdu, tāmes un līgumu vērtība noteikti neatpaliks no pašas leģendas mēroga.
Šai sakarā pārsteidz un vienlaikus nepārsteidz divējas attieksmes: izpildvaras bezatbildība un tautas “neko neredzu, neko nedzirdu, nevienam neko neteikšu”. Jo arī vienaldzība ir zagšanas atbalstīšana. Bet, kamēr ir aitas, ir arī cirpēji. Un pārāk maz to, kam tas neliekas normāli – to, kam sāp, kas uzsprāgst.
