Uldis Šmits: Patrioti un piromāni 0
Atklātās vēstules vai kolektīvi aicinājumi reti piesaista uzmanību. Bet “Eiropas patriotu manifests” apvienojis trīsdesmit mūsdienu pasaules literatūras un publicistikas slavenības.
Tāpēc vien ir vērts kaut mazliet ieskatīties īsajā tekstā, ko uzskatījuši par nepieciešamu parakstīt – nosauksim tikai dažus – Milans Kundera, Salmans Rušdi, Svetlana Aleksijeviča, Mario Vargass Ljosa, kā arī Anne Aplbauma, Adams Mihņiks. Kaut gan šodien dēvēties par Eiropas patriotu nepavisam nav izdevīgi.
Filozofa Bernāra Anrī Levī iniciētais, dramatiski sakāpinātā tonī ieturētais uzsaukums 25. janvārī parādījās franču avīzē “Liberation” un tika pārpublicēts vēl vairākos preses izdevumos. Ievērojamo personību celtās trauksmes iemesls ir drīzumā gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kuras var kļūt par priekšvēstnesi katastrofai. Jo Eiropas Savienību tiecas graut “viltus pravieši” un grasās uzgriezt muguru “divi lielie sabiedrotie – otrpus Lamanšam un otrpus Atlantijai, kuri 20. gadsimtā Eiropu divreiz glāba no pašnāvības”.
Eiropas Savienība ir arī pakļauta “arvien klajākām Kremļa saimnieka manipulācijām”. Un, ja nekas nemainīsies un neviens nestāsies “jaunā totalitārisma spiediena” ceļā, zaudējumu cietīs tie, kuri “turpina ticēt Erasma, Dantes, Gētes un Komenska idejiskajam mantojumam”.
Mūsu paaudze ir pieļāvusi kļūdu, paļaujoties, ka vienotā demokrātiskā Eiropa, par spīti visām tās nepilnībām un trūkumiem, izveidosies “pati par sevi, bez mūsu gribas un pūliņiem”, jo “tāda ir vēstures gaita”. Tāpēc šīs ilūzijas jāatmet un “jāatgriežas pie politiskā voluntārisma”, lai iesaistītos izšķirošā cīņā, kas atkal iezīmējas trīs ceturtdaļas gadsimta pēc Otrā pasaules kara un trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas.
Teksta autors Bernārs Anrī Levī jeb BHL, kā viņu Francijā ierasts dēvēt, nav vairījies no patētiskām frāzēm. Varbūt arī no pārspīlējumiem, kad manifesta virsrakstā licis “Eiropas māja deg”, lai uzpurinātu vienotās Eiropas piekritējus, kādu, viņaprāt, esot vairāk, nekā pieņemts uzskatīt, bet kuri pārāk bieži iegrimst klusēšanā.
BHL neklusē, taču viņa teiktais nereti izraisa karstus strīdus (īpaši kopš paustā atbalsta NATO operācijām bijušajā Dienvidslāvijā). Un tiešām var strīdēties, piemēram, par tēzi, ka populisms – vai tas būtu dzeltenā vestē vai glaunā uzvalkā ietērpts – ir pieklājīgs mūsdienu apzīmējums neofašismam. Katrā ziņā Levī rīkojas gluži pretēji visai izplatītajam apgalvojumam, ka intelektuāļiem politikā nav ko jaukties, un ieguvis krietni daudz nelabvēļu.
Viņam pēdējos gados aizliegts iebraukt Krievijā, tāpēc BHL nācās atteikties no nodoma Sanktpēterburgā izrādīt paša sacerēto un paša atveidoto lugu “Looking for Europe” (“Meklējot Eiropu”), kura arī ir savdabīgs ieguldījums priekšvēlēšanu kampaņā un tiks demonstrēta divdesmit pilsētās.
Kremļa aizkaitinājumu var saprast, jo Levī vienmēr aizstāvējis vajāto Krievijas opozīciju un nosodījis Maskavas agresiju Gruzijā un Ukrainā (arī agresivitātes izpausmes pret Baltijas valstīm). Bet tagad gan lugas scenārijā, gan intervijās stāsta par “Putina programmu sagraut Eiropas Savienību no iekšienes”, izmantojot kā ieročus galēji kreisos un galēji labējos un izvietojot “savas figūras visur”, turklāt šie centieni saskan arī ar Trampa interesēm.
Tomēr pazīstamā filozofa izpratnē visvairāk Eiropu apdraud tās “elites zināmas daļas gļēvums”. Un šoreiz būs grūti nepiekrist.
