Egils Līcītis: Ellīgi feini, ka atnācāt, Egil! Bet – saglabāsim distanci 0
Krīzes periodā epidēmijas uzliesmojuma laikā Latvijas apdzīvotāju acis aizvien biežāk veras Rīgas pils virzienā, vai tur mītošais 64 gadus vecais staltais, skaistais sirmgalvis ir drošībā.
Ļaudis sačukstas – kāpēc pašreizējā priekšniecība klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi, jo sabiedrība bij ieradināta, ka iepriekšējais valsts galva Vējonītis būtu Latvijas radiofonā pa skursteni ielīdis, pakāpies uz jebkura balkona, no kura, sataisot maksimāli svarīgu izskatu, teiktu tautu iedvesmojošu, pacilājošu uzrunu.
Eksprezidenta sakāmais būtu nolasīts no vējpūsmas vēl neaiznestām lapiņām, ar runas musturā ieaustu stipru izloksnes piesitienu, bet sameklētie mierinājuma vārdi liktu sievišķiem izplūst piņņāšanā, vīriem acīs just iezogamies nodevīgu miklumu, pat maziem bebīšiem ieraudāties šūpulī.
Kā pašlaik dienas vada valsts reprezentatīvākā persona, tautā iemīļotais politiķis, viens no pagaidām vēl neapšaubītajām, par Pētertorni augstākajām autoritātēm, var teikt, Tiesnesis ar lielo burtu Egils Levits?
“Latvijas Avīzes” speciālkorespondents devās raudzīt, vai pilī dotā tēja un cepumiņi garšo tāpat kā būdiņās pasniegtie, vai prezidenta pašrocīgi viesa glāzītē lietais konjaciņš ir ar vairāk zvaigznītēm un no iekšpuses dezinficējošāks līdzeklis nekā parastā, veikalā nopērkamā marka.
Valsts pirmajā namā, kritiskās infrastruktūras galvenajā objektā apsardzes dienesta īpašo aģentu pavadībā, dodoties uz prezidenta pieņemamām telpām, manīja pamatīgu rosību.
Apkalpojošais personāls cītīgi berza grīdas, ar tīrīšanas līdzekļos samērktām švammēm spodrināja durvju kliņķus, logu rokturus, kāpņu margas un pārējās virsmas.
Viesistabā valsts pirmā persona spēlēja dambreti ar uzticamāko kalpotāju – kancelejas vadītāju Andri Teikmani, apliecinot, ka aizraujoša galda spēle ir labākais pretlīdzeklis drūmām domām.
Ieraudzīdami preses pārstāvi, abi vīri cēlās no vēsturisko, grezno, galdniekdarbnīcā izgatavoto krēslu kopijām, steidzās pretim, un Levita kungs pa gabalu sauca – kāds patīkams apciemojums!
Ellīgi feini, ka atnācāt, Egil! Bet – saglabāsim distanci, rokās nesadosimies!
Prezidents bija gludi noskuvies, iesmaržojies ar odekolonu un safrizējies. Tērpies iecienītajā mājasģērbā, skotu svārkos, krūtežu rotāja žabo. Lai zem kiltiem nesaltu, zālē kurējās kamīns, ko dedza ar ozolkoka ripām un apses šķilām.
– Tā nu mēs dzīvojam, – stāstīja laipnais un vēlīgais namatēvs, – nav jau zināms, vai no ļaunās sērgas izglābs slavens dakteris vai tautas medicīna, vai līdzēs penicilīns, propoliss vai ķiplociņš, tāpēc jākaļ stratēģijas. Šeit tiekos ar mācītiem vēsturniekiem, Zinātņu akadēmijas izcilībām, mūsu medicīnas ģēnijiem, ar ģeneralitāti, brašiem virsniekiem un dedzīgiem patriotiem – esmu devis termiņu rast risinājumu līdz 15. maijam!
Izmantojot situāciju, “LA” korespondents uzdeva jautājumu – ko atbildat tiem, kas jūs sauc par latviešu tautas valdnieku? Uz lielā valstsvīra augstās pieres parādījās rievas, līdz Levits sniedza pārdomātu atbildi – es jau nevaldu, es strādāju.
Tālāk saruna vērpās ap preses būšanām, kur valsts galva uzsita dūri galdā – medijiem atbalsts jāpanāk, īpaši manai mīļajai “Latvijas Avīzītei”!
Ticami, pārbaudāmi, plurāli mediji ir demokrātijas nepieciešamība! – kā ar divi pirksti uz Bībeles zvērēdams, noskaldīja prezidents. Par pašreizējo stāvokli valstī Levits uzskatīja par nepieciešamu piebilst, ka Saeimā esot jūtama deguma smaka.
Svarīgus kontroldarbus mājmācībā un pašizolācijā nokļuvušie deputāti nespējot pildīt. Kā konstitucionālo tiesību zinātājs prezidents paskaidroja, ka šādā situācijā vadībai jādod lielākas pilnvaras, tāpēc iespējama leģitīma, tautas akceptēta pāreja uz prezidentālas valsts pārvaldes iekārtu.
Pusdienu ēdienreizē, kā pie visiem latviešiem, maltītē servēja griķus ar maltās gaļas mērcīti. Tostā bez mitas skanēja – uz veselību! Vēlāk muzikālajā istabā kancelejas vadītājs spēlēja klavieres un valsts galva uzdziedāja. Sāka ar mīļāko gabalu “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, turpināja ar “Jūra krāc, un vēji pūš, priekos, bēdās paiet mūžs” un pabeidza ar “Krambambuli”.
– Eh, grūti neredzēt visas pasaules dāmas, netikties ne ar karantīnā esošo Merkeles kundzi, ne ar frau Urzulu, ne ar Kikī un Žužū! – nopūtās solists un aicināja pacelt pokālus par daiļām sievietēm, kamēr atnākušais viesis, cik bij spēka, sauca – par jums, jo otra tāda prezidenta kā jūs pasaulē nava!
Šķiroties prezidents speciālkorespondentu šmiukstināja uz abiem vaigiem un apskāva, teikdams – galvenais, ko pasakiet lasītājiem, lai dūša nesašļūk papēžos!
Pils lietu pārvaldnieks Teikmanis, labā tumsiņā vadīdams ārā un pieturēdams žurnālistu, brīdināja – uzmanieties, Līcīša kungs, nepaklūpiet, te mums naktsšņores izvilktas, Daugavā samestas. Kas zin, tiksim pie svaigas zivteles, ļurbas vai kuprainā.
