Baltvilka balva gandrīz vienmēr nes pārsteigumus. Kādi bijuši šogad? 4
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas pasniegšanas ceremonijas 24. jūlijā “Kultūrzīmes” uzaicināja balvas žūrijas dalībniekus – literatūrzinātnieci ILZI STIKĀNI, literatūrzinātnieci un skolotāju LITU SILOVU, mākslas vēsturnieci un kritiķi AIGU DZALBI, mākslas kritiķi IEVU LEJASMEIJERI, kā arī bērnu vokālās grupas “Knīpas un Knauķi” vadītāju SANITU SĒJĀNI uz neklātienes diskusiju par balvai izvirzītajiem darbiem un tendencēm bērnu literatūrā kopumā.
Baltvilka balva gandrīz vienmēr nes pārsteigumus. Šogad viens no pārsteigumiem bija tas, ka vairāki nominētie faktiski debitēja bērnu literatūrā. Ko iezīmīgu vēl nesušas nominācijas, jautāju ekspertiem.
L. Kusiņa-Šulce: – Baltvilka balvai nominētās grāmatas katru gadu ir ļoti atšķirīgas gan tematiski, gan literāro un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā. Vai ir kas tāds, kas tomēr tās vieno? Kā jūs raksturotu šī gada nominantus?
I. Stikāne: – Vienojošais, pirmkārt, ir svaigums un oriģinalitāte gan tekstā, gan ilustrācijā. Tas ir pirmais, kam žūrija pievērš uzmanību un kas ir izceļams. Var arī teikt, ka visas grāmatas ir aktuālas un var būt mūsdienu bērnu un jaunieti rosinošas – gan tematikas un problemātikas, gan valodas, gan vizuālo risinājumu ziņā. Daudzveidība ir priekšnoteikums, lai spētu uzrunāt plašāku lasītāju loku.
L. Silova: – Tematiskajā un izteiksmes daudzveidībā slēpjas Baltvilka balvas jēga, un man katru gadu, kaut ar pusaci sekojot līdzi vasaras vidus bērnu literatūras svētkiem, ir šķitis, ka tieši dažādība ir ļoti pamanāma. Šā gada nominantus gan vārda mākslā, gan vizuālajā jomā es apvienotu, izceļot un uzteicot autoru gatavību dalīties ar dažādām – rotaļīgām, spēlējošām, arī nopietnām un varbūt pat viegli kaitinošām – atklāsmēm.
A. Dzalbe: – Šogad žūriju sagaidīja ļoti dāsns un kvalitatīvs tulkojumu klāsts, kam oriģinālliteratūra īsti netika līdzi. Daudzveidība, manuprāt, ir pozitīvs rādītājs – Baltvilka balva cenšas aptvert iespējami plašu autoru un nezināmu lasītāju loku. Vienojošais elements ir empātija, interese par dabu un cilvēkiem.
S. Sējāne: – Šajā gadā mums tiek piedāvāta ļoti daudzveidīga, krāsaina, domāt rosinoša literatūra. Tiek aktualizēti šī brīža problēmjautājumi, tādējādi lasītājā noturot interesi un vēlmi grāmatu izlasīt no vāka līdz vākam. Krāšņas ilustrācijas, kas papildus domāšanai lasītājā spēcīgi iedarbina jūtu un emociju pasauli.
I. Lejasmeijere: – Vieno raibums un skaļums. Iepazīstoties ar iepriekšējā gada bērnu grāmatu klāstu, bija viegli izvēlēties tos darbus gan tekstu, gan ilustrāciju un dizaina jomā, kuros jautās patiesa autoru interese par pašu tekstu un vizuālo izteiksmi. Tā tēlaini izsakoties, iespaids ir kā par raibu tirdziņu ar karuseļiem un atrakcijām – lētākām un dārgākām –, un tai burzmā pa vidu gadās kādas divas trīs tikšanās ar cilvēkiem, ar kuriem var mierīgi parunāties.
– Kura grāmata un kāpēc katru no jums uzrunāja visspēcīgāk?
I. Stikāne: – Tie ir Ērikas Bērziņas “Mammas dzejoļi”, grāmata, kuru lasot nokļūsti brīnišķīgi labestīgā un saskanīgā ģimenes atmosfērā. Lai cik svarīgi ir bērnu grāmatās runāt par dzīves smagajām problēmām, īsti gaiša bērnības pasaule, kur ikdienā netrūkst ne pienākumu, ne fantāzijas, ne smieklu un pāri visam strāvo mīlestība, ir ļoti veldzējoša.
L. Silova: – Grāmata, kura mani īpaši uzrunāja, nebūs viena vienīga. Mani sajūsmināja, piemēram, tas, ka tik plašs ir valodu klāsts, kas ir pamatā apjomīgajam un raibajam tulkoto darbu sarakstam (ja šo listi vēro pilnajā apjomā, ne tikai aplūko nominantu pulciņu). Un patīkami bija pamanīt arī jaunus vārdus tulkotāju ailītē.
A. Dzalbe: – Tagad, jau ar laika distanci, varu teikt, ka vēstījuma ziņā visspēcīgāko iespaidu ir atstājušas tulkotās grāmatas “No un es” un “Cukura bērns”. Ilustrāciju vērtējot, apbrīnoju Reiņa Pētersona veikumu – trīs dažādās tehnikās un stilistikā darinātās vizuālās interpretācijas: Daniila Harmsa absurdi skumjajiem dzejoļiem, Anti Sāra dzīvīgajam igauņu šolaiku puisēna portretējumam un Ineses Zanderes vēsturiskajam kara laika seriālam Ķīpsalā. Savukārt vispatīkamākais pārsteigums bija Kitijas Roles ilustrācijas un Īva Zennes dizains “Ķiverēnam”.
S. Sējāne: – Ak, kā es izbaudīju visas grāmatas, katrā no tām atrodot kādu īpašu pērli! Grūti izcelt vienu vienīgo. Nevienu brīdi nebija garlaicīgi, viss svaigs, uzrunājošs, saistošs. Bet, ja tomēr kāda jāizceļ… Prieku, sajūsmu, smaidu un bērnišķīgu vieglumu svētdienas rītam piešķīra Marta Pujāta dzejoļu grāmata “Ej nu ej”, spēcīgu emociju buķeti raisīja “No un es” tulkojums, un īpaši mīļa un saistoša mums ar meitiņu Madaru bija Lienes Bērziņas un Kitijas Roles debijas grāmata “Ķiverēns”.
I. Lejasmeijere: – Tagad, jau drusku ar distanci pārdomājot un raugoties tieši no slavenās formas un satura vienības viedokļa, izceltu Marta Pujāta dzejas krājumu “Ej nu ej” ar Lāsmas Pujātes ilustrācijām, Sāra Anti grāmatu “Pērts sprukās” ar Reiņa Pētersona ilustrācijām. Biju ļoti priecīga iepazīties arī ar Lienes Bērziņas grāmatu “Ķiverēns” ar Kitijas Roles ilustrācijām un Daniila Harmsa bērnu dzejas izlasi ar Reiņa Pētersona ilustrācijām.
– Vai kāda no šogad nominētajām grāmatām parādīja iepriekš zināmu autoru / mākslinieku negaidītā, jaunā formātā? Šoreiz zīmīgi, ka trīs no nominētajām grāmatām ir debijas darbi tieši bērnu literatūrā.
I. Stikāne: – Tieši debitanti pārsteidz ar jaunu skatu. Jau iepriekš pieaugušo literatūrā veiksmīgi strādājošie dzejnieki Ērika Bērziņa un Marts Pujāts, kuru atsevišķus dzejoļus bērniem bijām lasījuši “Garajā pupā” un dzirdējuši lasījumos, debijas krājumos radījuši pilnskanīgu bērnības pasaules ainu un izjūtu. Inga Žolude, kuras romāni un stāsti jau labu laiku gūst pieaugušo lasītāju atzinību, pārsteidz ar detalizēti izstrādātu zinātniskās fantāzijas romānu pusaudžiem, kas aizrauj gan ar sižeta pavērsieniem un asprātīgām situācijām, gan valodas smalkumiem.
L. Silova: – Paturpinot Ilzes teikto, es varētu piebilst – debitēt nekad nav par vēlu! Kad jau iegūts zināms statuss saziņā ar pieaugušajiem lasītājiem, tad, sākoties literārai sarunai ar gados jaunākiem lasītājiem, izceļas meklētāju un eksperimenta dalībnieku aizrautība un prieks.
A. Dzalbe: – Šai ziņā pārsteigumu nebija, drīzāk laba sajūta, ka notiek tas, kam jānotiek – kad dzejniekiem un rakstniekiem aug bērni, tad viņiem kārojas kaut ko pastāstīt reizē viņiem un sev. Teiktais īpaši attiecas uz Martu Pujātu, Ingu Žoludi, Ēriku Bērziņu, Ievu Melgalvi.
I. Lejasmeijere: – Diez vai sanāk pārsteigums, jo zināju, ka Marts Pujāts raksta lielisku dzeju, īpaši tuvs ir krājums “Nāk gaismā pati lampa”, bet, lūk, izrādījās, ka nākamais lieliskais krājums ir klāt, tikai diskrēti ieslēpts tā sauktajā bērnu literatūrā, kuru, kā jau visu, kas ir nosacīti mazāks, nu, mazāku cilvēku auditorijai domāts, ierasts uzskatīt par ko mazāk svarīgu un mākslinieciski vērtīgu. Bet nekā!
– Daži no jums seko bērnu literatūras jaunumiem jau ilgāku laiku, kāds izskatās pagājušais gads kopumā? Vai ir redzama pandēmijas ietekme, vai bija, iespējams, mazāk grāmatu, no kurām izvēlēties? Vai varbūt tieši pretēji – ciešāka autorukopābūšana ar pašu bērniem radījusi negaidītus jaunumus?
I. Stikāne: – Iespējams, ka pandēmijas situācija literatūras procesu ietekmējusi tādā veidā, ka rosinājusi daudzus pievērsties grāmatu bērniem un jauniešiem rakstīšanai un ilustrēšanai, jo gads ir bijis neparasti bagāts ar debijām gan tieši bērnu literatūrā, gan literatūrā vispār, gan ilustrācijā. No 34 oriģinālliteratūras un oriģinālilustrāciju tulkotajām grāmatām, ko žūrija lasīja, 19 (desmit rakstniecībā, deviņas grāmatu mākslā) ir debitantu darbi.
Redzams, ka vairākas izdevniecības mērķtiecīgi turpina kādu savu īpašu jau iepriekš iesāktu darbības līniju – “Liels un mazs” jaunu rakstnieku piesaistīšanā bērnu literatūrai, atdzejas grāmatu izdošanā, “Pētergailis” – tulkojumu no poļu, čehu, flāmu valodas izdošanā, “Jāņa Rozes apgāds” – atsevišķu ļoti spilgtu tulkojumu no vācu, franču, nīderlandiešu valodas izdošanā.
Lieliski, ka tulkojumu valodu loks kļūst arvien plašāks – lasījām arī grāmatas, kas tulkotas no slovēņu, ukraiņu, kataloņu valodas. Parādās arī jauni talantīgi tulkotāji. Īpaši uzteicama ir atdzejas grāmatu izdošana, kas vispār ir augsta līmeņa literatūras rādītājs, jo atdzejošana ir tulkošanas “augstākā pilotāža”.
A. Dzalbe: – Pilnībā piekrītu Ilzei. Augsti novērtēju izdevniecības “Pētergailis” un citu centienus iepazīstināt latviešu lasītājus ar citu “mazo” vai Austrumeiropas tautu bērnu literatūru, jo vispārējas globalizācijas apstākļos liekas pagalam absurdi un izšķērdīgi gaidīt, kamēr kaimiņu literāros sasniegumus atzīs starptautiski, iztulkos angliski, lai tad arī mēs tos beidzot varētu iepazīt.
I. Lejasmeijere: – Manuprāt, pagājušā gada grāmatās redzam augļus nu jau vismaz piecus vai visus desmit gadus vecai publiskai diskusijai vai sarunai par to, ka trūkst satura pusaudžiem. Oriģinālliteratūrā īsti vēl ne, bet tulkotās literatūras klāstā gan varēja manīt labu tendenci, ka izdevniecības un tulkotāji rūpējas par šo sensitīvo vecuma grupu.
– Vai ir kas tāds – kāda tēma, literāra / mākslinieciska tendence, poligrāfiski risinājumi, ko jūs vēlētos Latvijas bērnu literatūrā redzēt? Kas, iespējams, ir atrodams citur pasaulē, bet šeit pagaidām trūkst?
I. Stikāne: – Tas pats, kas jau ilgāku laiku, – latviešu oriģinālliteratūrā ir maz stāstu un romānu pusaudžiem un jauniešiem, kur būtu tēlotas viņu reālās pasaules aktualitātes, risinātas jauniešu problēmas, nevairoties no dzīves smagajiem jautājumiem. Šogad tāds ir tikai viens stāsts – Dzintara Tilaka “Šausmiņa”. Labi, ka šo tukšumu aizpilda tulkojumi. Mums trūkst arī grāmatu bērniem ar īpašām vajadzībām (vājredzīgiem, bērniem ar disleksiju u. tml.), kā arī gribētos beidzot sagaidīt arī kādu bezteksta grāmatu.
L. Silova: – Pievienojos viegli skumīgajam stāstam, kas gandrīz katru gadu atkārtojas – pusaudžiem domātajā literatūrā nepārprotams pārākums ir tulkojumu klāstā. Varbūt cerīgi jāraugās šā gada debitantu virzienā? Tas būtu jauki. Vēl es vēlētos sagaidīt, ka jaunāko lasītāju grāmatās mītošais rotaļīgums un valodiska jautrošanās parādītos arī normālu pusaudžu lasāmvielā.
A. Dzalbe: – Vajadzētu drosmīgāk skatīties sevī un atklātāk priecāties par sevi! Tematiski man pietrūkst autobiogrāfiskos motīvos balstītu stāstu bērniem un jauniešiem, dizainā un poligrāfijā – gaumīgas vienkāršības.
S. Sējāne: – Mūsu ģimenē īpašu uzmanību ieguva Kristīnes Rūšiftes grāmata “Visi skaitās”. Lielisks ģimenes saliedēšanas pasākums – ar aizrautību krāsainajās ilustrācijās uzdevumus pildīja ne tikai septiņgadīgā meitiņa, bet arī lielais brālis ar māsu un mēs, pieaugušie. Jautrība, smiekli, aizrautība un lieliski kopā pavadīts laiks. Grāmata ar pievienoto vērtību. Tik vienkāršs risinājums un rezultāts ir iegūts – telefoni nolikti malā un acis pievērstas grāmatai.
I. Lejasmeijere: – Man pietrūkst miera un prāta – izdevēji acīmredzot joprojām tic savām pasakām, ka tā sauktais mūsu lasītājs pirks tikai cietos vākus un pēc iespējas košāku, kliedzošāku dizainu. Pietrūkst arī žanriskās dažādības, jo ir taču tik daudz kur izpausties dažādiem talantiem – bilžu grāmatas, krāsojamās grāmatas, vārdnīcas un cita uzziņu literatūra, komiksi utt.
Gaišā piemiņā no kāda ceļojuma pa Spāniju, ja nemaldos, ir, piemēram, komikss ar Marksa “Kapitālu”, piedošanu. Īsti nezinu, vai tas attiecas uz tēmu, bet, manuprāt, mācību literatūra ir ārkārtīgi būtiska, akūta problēma, lai neteiktu, ka šī joma jau vienkārši ir kaut kāda izmisīga katastrofa. Tā ka darba pilnas rokas!
