Egils Līcītis: Kad vēlētāji parāda trīs pirkstu kombināciju 0
Ik pēc četriem gadiem pilsoņiem ir patīkama atkalredzēšanās ar veciem paziņām. Tās ir mūsu cienījamās pundurpartijas, kas nezināmā veidā patiltē un kanālmalā salasījušas piecsimt organizācijai piekritīgu biedru no neatzīto talantu kategorijas, samaksājušas valsts obligatorisko nodevu 1400 eiro un kvalificējušās startam Saeimas vēlēšanās.
Priekšplānā esošajiem politiķiem ir notikumiem bagāta pieredze, deputātu kandidātu stāžs jau no landtāgu perioda, kopš neatminamiem laikiem viņi gaida sitam mūža laimīgāko stundu – iekļūšanu likumdevēja orgānā kaut pa atslēgas caurumu. Šādi ilggadēji darbojas dinastijas paaudzēs: vesela Puķu famīlija, radi Žuravļovi, dakteri Rubini.
Saeimā tikšanas entuziastus no ģimeņu darbuzņēmumiem papildina Jānis Kuzins vai Einārs Graudiņš, kuri individuāli lēkā kā blusas, un no uzticamiem līdzīgi domājošiem dievbijīgiem ļautiņiem noformēta Sudrabas sekta. Pie spilgti izteiktiem un izslavētiem līderiem savāc klāt humora veci Frīdi, mīļo Hildiņu, prātā jukušu zinātnieku un apkārtceļojošu klaunu pulciņu – un dodas virināt CVK kantora durvis. Tas ir potenciāls, kas gatavs lemt valsts lietas un pārņemt politisko pārvaldi. Katru iznākšanu uz skatuves publika sagaida kā pirmizrādi, taču pamatidejas ir skaidri iezīmētas un izkristalizējušās.
Tie ir kolosāli plāni, kā pacelt valsti no gruvešiem. Notiks VEF un cukurfabriku atjaunošana.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ievākšanas posteni reducēs līdz zero, bet senioriem ik gadu pienāksies valsts apmaksāta ekskursija uz Riodežaneiro.
Izstrādāts atbalsta mehānisms literatūrai un glezniecībai, visai kultūrai, kas turas morāles normu robežās. Solījumiem ir visaugstākā ticamības pakāpe. Kolīdz darbaļaužu maksimums beidzot dāvās uzticību nemirstīgiem vēlēšanu procesa dalībniekiem, pie ieceru realizācijas ķersies vispāratzīti speciālisti.
Pirms četriem gadi profi varēja uzsvērt tūlītēju Latvijas izstāšanos no Eiropas Savienības, bet šoreiz piekrist federālismam no Vladivostokas līdz Lisabonai – tikai idioti nemaina domas, un ideoloģiskie salto stipram politiskam spēkam reputāciju nemaitā. Lai veicinātu balsotāju atsaucību, kaktu politiķi ikreiz pārtop jaunā veidolā par centristiem, alternatīvajiem, īstajiem nacionālistiem, bet mērķis paliek tas pats – ieņemt atbrīvojušās vakances deputātu darba tirgū.
Kāpēc nācija rezervēti izturas pret partijām, kas strādā ilgtermiņam? Kāpēc ik pēc četriem gadiem vēlētāji parāda trīs pirkstu kombināciju un starts vēlēšanās izput kā nerentabls un veltīgs pasākums?
Āre, neatlaidīgie pundurpartiju pārstāvji būtu pacelti vadošās pozīcijās, ja socioloģijas zinātņu doktors, bezgodis Kaktiņš kā ar huskvarnu speciāli nenozāģētu augstos “alternatīvo” reitingus un, ja melnais tumsības ķēniņš Cimdars vēlēšanu naktī paslepu neizgāztu miskastē un nesabojātu lauvas tiesu nodoto biļetenu. Tikai ar blēdībām un afērām izdodas apcirpt sabiedriskās domas influenceru popularitāti tautā, nosist vēlēšanu galarezultātu līdz 0,1 procentam, kaut īstenībā balsošanas dienā saņemts kudī augstāks novērtējums.
Neviens nezina, kur zaudētāji, brūces laizīdami, izsāpē starpvēlēšanu laiku.
Vai pāriet dzīvot kā nelegālisti, vai dodas uz treniņu nometnēm garīgās dziedināšanas iestādēs neiropsihologa vadībā. Ar savu neredzamo klātbūtni partiju izstrādājumi neapgrūtina cilvēkus vairāk nekā kaktusu mīļotāju biedrība. Bet neviens nešaubās, ka vienkāršo cilvēku draugi atgriezīsies, jo sportošanu uz vēlēšanām, spokošanos Latvijas TV atļauj mūsu demokrātiskā iekārta.
Sīkpartiju ganības ir aizsargājams biotops, nekad nav pārbaudīts, vai tais ganāmpulkos vispār ir 500 galvas vai daudz mazāk sugasbrāļu.
Tikai skopi nodokļu maksātāji griež zobus par savādnieku ideju izplatīšanas finansēšanu ar valsts naudu. Tikai demokrātijas ļaunvēļi aprej un zvaigā, ka par neveseliem jau nu nebalsos ne tikai tukšā dūšā, bet arī pēc pilna kotlešu šķīvja notiesāšanas un aliņa sešpakas iztukšošanas.
Maz ticams, ka reiz latviešu tautai pienāks tie laiki, kad politiskā nozarē sapņotāji Žuravļovs un dr. Rubins gūs lielus panākumus. Ar šiem akcionāriem valdībā Latviju izslēgs no OECD un varbūt pat no Apvienotajām Nācijām – bet priecāsimies par ieguvumiem, par regulāri valsts kasē ieripojušiem eirīšiem no vēlēšanu lūzeriem.
