Patīk noskaidrot, “kas lācītim vēderā”: jaunie medicīnas inženieri par profesijas izvēli un iespējām darba tirgū 0
“Kad aizraujos ar medicīniskas iekārtas remontu, atjēdzos tikai pēc četrām stundām: ak, jau jāiet pusdienās,” saka Ernests Stūriška.
Viņš ir viens no 12 jaunajiem medicīnas inženieriem, kuri februārī absolvēja studiju programmu “Medicīnas inženierija un fizika”, ko kopīgi īsteno Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) un Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). RTU topošajiem inženieriem sniedza tehniskās, bet RSU – medicīniskās zināšanas. Gan Ernests, gan citi jaunie medicīnas inženieri stāsta: viņi vienmēr ar aizrautību gatavi pētīt iepriekš neredzētu iekārtu, jo interesē, “kas lācītim vēderā”.
Pieprasīti darba tirgū
Medicīnas inženierus RTU sagatavo jau kopš 2004. gada, bet kopš 2014. gada studiju programma tiek īstenota sadarbībā ar RSU.
Medicīnas inženieri darba tirgū ir ļoti pieprasīti: parasti jau studiju laikā, visbiežāk pēc studiju prakses, viņi atrod darbu.
Tā arī Ernesta studiju biedrs Valters Vesipals devies praksē uzņēmumā “Arbor Medical korporācija” un tur arī palicis pastāvīgā darbā. Līdzīgi notika ar citu kursabiedru – Grigoriju Skuļtecki –, kurš uzņēmumā “KJ Serviss” nodarbojas ar oftalmoloģijas iekārtu uzstādīšanu un remontēšanu, kā arī personāla apmācīšanu darbam ar šīm iekārtām. Mūsu sarunas laikā viņš atrodas Vācijā, jo turp tālākizglītoties viņu aizsūtījusi darbavieta.
Ernests toties par medicīnas iekārtu inženieri strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.
Strādāt sācis jau studiju laikā un kā studiju praksi varējis noformēt savu pastāvīgā darba pieredzi.
Ceļš līdz medicīnas inženiera profesijai katram jaunietim bijis citāds. Valters reiz dzirdējis par šādu profesiju: darbs esot ļoti interesants un varot braukāt pa pasauli. Tad radusies pirmā interese par iespēju apgūt medicīnas inženieriju. Vidusskolas laikā sapratis, ka viņam nav tuvas ne humanitārās zinātnes, ne arī ķīmija un bioloģija un nāksies izvēlēties studijas RTU. Pārskatot universitātes piedāvājumu, pamanījis “Medicīnas inženieriju un fiziku” un atcerējies, ko par šo profesiju dzirdējis bērnībā.
Grigorijs vēl 12. klasē nav varējis izšķirties starp inženieriju, IT nozari, medicīnu un ekonomiku. Tad uzzinājis par medicīnas inženieru studiju programmu un sapratis, ka tajā apvienojas daudz kas no tā, kas viņu interesē.
Ernestam jau skolas laikā patikusi ne tikai fizika, bet arī bioloģija, vispār viss, kas saistīts ar medicīnu un arī tehniku. “Biju bijis slimnīcā, redzējis, ka tur ir dažādas iekārtas, un sapratu, ka būtu interesanti ar tām strādāt,” stāsta Ernests.
Profesijas izvēle attaisnojusies: darbs ir tik saistošs, ka pat nemana, kā tajā paiet laiks.
Jautāts, vai medicīnas iekārtas bieži lūst, Ernests atbild, kā tā nu gan nav: to darbību apgrūtina arī, piemēram, lietotāju pieļautās kļūdas. Taču esot arī novecojušas iekārtas, kas jāremontē biežāk. Tomēr Ernestam nav jāremontē visas slimnīcā esošās medicīnas iekārtas. Ja kas notiek ar nesen piegādātām iekārtām, tās labo garantijas servisā.
“Pats atbildu par daudzveidīgām, bet samērā vienkāršām iekārtām, piemēram, bērnu inkubatoriem, vakuumsūkņiem. Šādās iekārtās ir daudz mehānikas, daudz jāskrūvē,” skaidro Ernests.
Puiši atzīst: viņus vairāk saista darbs ar iekārtām, nevis cilvēkiem, tāpēc arī tāda profesijas izvēle. “Problēmas ar cilvēkiem grūti atrisināt, ar iekārtām ir vienkāršāk,” piebilst Valters.
“Man gan tā ir sanācis, ka tomēr vairāk jāstrādā ar cilvēkiem, jo uzņēmuma direktore saskatīja manī pārdošanas potenciālu, tāpēc tagad vairāk strādāju ar cilvēkiem, jo piegādāju medicīnas iekārtas ārstniecības iestādēm.” Valtera pienākumos gan ietilpst arī iekārtu sagatavošana darbam tā, lai būtu pielāgota katram konkrētajam ārstam vai situācijai.
“Kad mediķis kādu laiku pastrādā ar jauno iekārtu, viņš atkal zvana man un lūdz kaut ko mainīt, uzlabot,” par saviem darba pienākumiem stāsta Valters.
Stāstot par profesijas plusiem, Grigorijs uzsver, ka darbs nav vienveidīgs, ka nav jāstrādā tikai birojā pie datora, bet var doties uz medicīnas iestādēm, tikties ar speciālistiem, tādējādi dažādojot darbadienu.
Liela atbildība pacientu priekšā
Latvijā bijuši gadījumi, kad medicīniskās iekārtas tomēr nav pildījušas savu uzdevumu un laikus konstatējušas pacientam, piemēram, audzēju. Kāpēc tā notiek? “Domāju, ka tā var notikt vairāku iemeslu dēļ,” atbild Valters. “Pirmkārt, iekārta var būt novecojusi, otrkārt, tā var būt slikti uzturēta, treškārt, ārsta atbildība. Mediķim vajadzētu saprast, ka ar iekārtu kaut kas nav kārtībā, un par to ziņot. Arī medicīnas inženierim jāveic atbilstoša ierīču apkope.”
Grigorijs piebilst: arī medicīnas inženieriem jāapzinās, ka viņu darbs ir ļoti atbildīgs. “Uzskatu, ka mana atbildība faktiski ir vienā līmenī ar ārsta atbildību, jo ārsts pieņem lēmumus, balstoties uz datiem, ko ieguvis, izmantojot inženieru uzstādīto vai apkalpoto tehniku. Ja medicīnas inženieris kaut ko nebūs izdarījis pareizi, pacients var ciest,” viņš saka.
Izmantot nekvalitatīvas iekārtas, attaisnojoties ar naudas trūkumu jaunu iegādei, arī nevajadzētu, jo finansējums iekārtām tomēr tiek piešķirts, kaut ne vienmēr tas tiek racionāli izmantots, piemēram, tiek pirktas dārgas iekārtas slimnīcām ārpus Rīgas, kur nav daudz pacientu un iekārta sevi “nevar atpelnīt”, uzskata Valters.
Grigorijs teic: gadās, ka vietās, kur ir liela pacientu plūsma, tehnika ir novecojusi, bet tur, kur slimnieku maz, iegādātas jaunas iekārtas.
Viņš novērojis, ka lielākajā daļā gadījumu valsts medicīnas iestādes ir labāk aprīkotas ar medicīniskajām iekārtām nekā privātās slimnīcas un poliklīnikas. Taču gadās, ka trūkst ārstu, kas spētu pilnvērtīgi šo iekārtu izmantot.
Atbirušas divas trešdaļas kursabiedru
Kā puiši uz savas ādas izjutuši studijas divu augstskolu īstenotā studiju programmā? Valters stāsta, ka pirmajos studiju gados dažbrīd pat divas trešdaļas studiju notika RSU, kur apguva anatomiju, mikrobioloģiju, medicīnas jomā lietoto angļu valodu, medicīnas ekonomiku.
Savukārt pēdējie studiju gadi vairāk veltīti inženierijas zinībām, tāpēc studijas vairāk notikušas RTU. “Sākumā RSU ne mēs sapratām, kā jāuzvedas, ne arī pasniedzēji prata atrast ar mums kontaktu, jo pieraduši strādāt ar topošajiem mediķiem,” atceras Valters. “Vēlāk gan cits citam pieslīpējāmies un kļuva vieglāk.”
Arī kopumā tieši pirmie studiju gadi daudziem bijuši grūtākie, jo daudz un samērā augstā līmenī bija jāapgūst arī matemātika un fizika. Piemēram, nācies apgūt arī augstāko matemātiku. Pat puse kursabiedru atbiruši tieši šo mācību priekšmetu dēļ.
Grūts bija arī studiju noslēgums, jo daudzi studenti strādāja, bet bija jāizstrādā bakalaura darbs un savs inženierzinātņu projekts.
Bakalaura darbā teorētiski bija jāizpēta kāda inženiertehniska problēma, bet projektā pašiem arī jārada kāda tehniska iekārta. Piemēram, Valters pētīja viedos tekstilus (uztver ķermeņa impulsus), to mērījumu kļūdas un gatavoja kalibrēšanas stendu, kuros iestatīt zirgu seglu paklājiņos nepieciešamo spiedienu.
Savukārt Ernests savā inženierprojektā veidoja ķirurģisko instrumentu sterilitātes pārbaudes ierīci un izstrādāja tehnoloģisko procesu, kā tā izmantojama. Iespējams, Ernesta radīto ierīci sāks ražot un izmantot slimnīcās. Izveidot savu iekārtu ir interesanti, bet daļai arī tas bija par grūtu. Studijas sāka 36 jaunieši, bet pabeidza tikai 12.
Diplomu gan puiši saņēmuši tikai vienu, taču tajā ir abu augstskolu rektoru paraksti. “Domāju, ka mūsu diploms būs konkurētspējīgāks par to medicīnas inženieru diplomiem, ko sagatavoja tikai RTU. Mēs salīdzinājumā ar mūsu priekšgājējiem esam ieguvuši plašākas zināšanas medicīnā,” teic Valters.
