Grūti skolēnus vērtēt 5
Jautāta, kāpēc savulaik nolēmusi kļūt par sporta skolotāju, M. Pokšāne stāsta, ka viņas mammai savulaik bijis sapnis pašai būt sporta skolotājai. Šo profesiju gan viņa neapguva, tomēr bija aktīva “tautas sportiste”, vakaros apmeklēja sporta zāli. Mārīte devās līdzi, bet vēlāk pati sāka trenēties vieglatlētikā pie ļoti mērķtiecīga un daudzpusīga trenera L. Valdoņa. “Uzlabojās veselība, parādījās interese par sportu,” atminas M. Pokšāne. “Kad bija jāizvēlas, kur studēt, secināju, ka man patīk un padodas sevi izaicināt pievārēt grūtības, gūstu prieku no kustības, tāpēc nolēmu studēt sporta pedagoģiju.”
Runājot par grūtībām skolotāja darbā, M. Pokšāne atzīst, ka grūti ir bērnus vērtēt. Sportā, viņasprāt, pietiktu ar trim vērtējumiem: “labi kustas”, “kustas” un “nemaz nekustas”. Tajā pašā laikā viņa saka: vispār bez atzīmju likšanas sportā nevarētu iztikt, jo daļai skolēnu gaidāmais vērtējums ir stimuls pakustēties aktīvāk. Skolotājai nepatīk tas, ka, lai izpildītu gana daudzās birokrātiskās prasības, “diezgan ilgi jāsēž pie datora un tiešai saskarei ar cilvēkiem paliek aizvien mazāk laika”.Kurš vēl tika līdz finālamTitulam “Gada sporta skolotājs” 2016. gadā bija nominēta arī Jaunlutriņu pamatskolas sporta, ķīmijas un bioloģijas skolotāja Inta Grinberga un Zemgales vidusskolas sporta skolotājs Reinis Duksītis.
