Patiess stāsts: Es baidījos nepaēst laikā, baidījos izlaist treniņus, baidījos apēst “gardumus”. Baidījos no visa! 0
Šodien parunāsim par bailēm. Man pašai tās diezgan ilgu laiku traucējušas dzīvot un progresēt. Trenējos, jo BAIDOS kļūt resna. Neēdu, jo BAIDOS, ka apēdīšu par daudz. BAIDOS, ja, nu progress apstāsies, un es nesasniegšu rezultātu…. Pazīstami?
Ar šādiem vārdiem savā veselīga dzīvesveida blogā edunsporto.lv savas lasītājas uzrunā fitnesa trenere Ineta Rijniece – cilvēks, kas tik daudziem palīdzējusi ne tikai piepildīt savu sapni par ideālu svaru un ķermeņa izskatu, bet iedvesmojusi, ļāvusi ticēt sev un saviem spēkiem, un pat atgūt veselību. Un, tātad, par BAILĒM.
Ilgu laiku dzīvoju ar šo nostādni – trenējos, ēdu pa gramiem, gadiem lasīju tik pretrunīgo informāciju internetā un baidījos no visa – no ēdiena, kas man patika, no tā, ka apēdīšu par daudz, no tā, ka nepaspēšu paēst laikā, no tā, ka izlaidīšu kādu treniņu… Viss pēc saraksta… Ja kaut kas nesanāca pēc plāna, es gandrīz vai kritu panikā. Es nespēju ieklausīties savā organismā un neizpratu tā patiesās vajadzības.
Rezultāts? Tas protams izpalika. Kaut kāda neizprotama depresija mācās virsū. Tā bija liela kļūda.
Mani secinājumi pa šiem 30 gadiem, kopš nodarbojos ar sportu, ko tagad sauc par fitnesu: mums jāsaprot, ka vispirms ir jāiepatīkas pašam pārmaiņu procesam, nevis rezultātam. Rezultātu jau mēs varam ieraudzīt salīdzinoši ātri, bet, ja tas viss process nebūs sirdij tīkams, baudāms, tad ātri vien “izdegsim” un rezultāts izzudīs. Pēdējos 11 gadus, kopš nopietni pievērsos profesionālajam sportam esmu izmēģinājusi ļoti daudz. Gan trenējoties līdz bezspēkam, gan ēdot knapi, pareizāk sakot – badojoties. Tas bija patiešām šausmīgi.
Šajā sportā esmu kopš 18 gadu vecuma un visu dzīvi mani ir saistījis šis sports, kas ļauj ar savu ķermeni darīt, ko vēlies, veidot to pēc saviem ieskatiem, un tam nav vecuma ierobežojuma. Mana pieredzes bagāža ir milzīga. Es pati izvēlējos šo ceļu un šo dzīvesveidu. Izvēlējos uz visiem laikiem. Jo es taču nedzīvošu mūžīgās bailēs pārkāpt šo savu režīmu! Par prioritāti es izvēlos komfortu. Gan fizioloģisko, gan psiholoģisko. Trenējos es vienmēr ar “kaifu”. Man ļoti patīk tās fantastiskās sajūtas pēc treniņa. Patīk attīstīt savu ķermeni, izzināt tā spējas, izturības koeficentu, redzēt progresu. Patīk redzēt, kā mainās mans ķermenis gadu no gada. Un, ja, man kādu dienu nav noskaņojums, nav enerģijas trenēties, es neskrienu ar pieri sienā. Paņemu sev brīvdienu. Un otrā dienā varu trenēties ar dubultu atdevi. Un nav vairs to baiļu, ka es kaut ko daru nepareizi – un tas ir galvenais, ko esmu ieguvusi.
Tieši tas pats ar ēšanu. Pieturos pie saviem veselīgas ēdienkartes pamatprincipiem, bet neieciklējos uz sīkumiem. Latviski runājot: neskaldu matus.
Ja kaut ko ļoti sagribējās – apēdu un nestrostēju sevi par to: kas nu tagad būs? Ieklausieties savā organismā: tas pats pateiks priekšā, ko tam vajag. Un tas, pats sev pāri nekad nenodarīs. Galvenais, neiet pret savu gribu. Un zināt mēru.
Jā, es zinu, tagad daudzi nodomās un jautās: tātad, tas nozīmē, ka ja, es gribu tos kaitīgos saldumus, es tos drīkstu, ja…? Varbūt pārsteigšu jūs: jā, drīkstiet. Bet ticiet man, ja jums tiešām ir vēlme pēc pārmaiņām savā ķermenī, ar laiku tā vēlme pāries. Jums ļoti garšo piena šokolāde, bet ar laiku jūs sapratīsiet, ka tas nav tas, kas palīdzēs sasniegt mērķi, bet tieši otrādi: pēc smagajiem treniņiem – to apēdot, tā atmet jūs atpakaļ (bet to taču jūs nevēlaties?) un tā vietā jūs beigu beigās izvēlēsieties olbaltumvielām bagātu dzērienu vai ēdienu.
Nobeigumā gribu jums visām/visiem teikt: mīliet sevi, nedariet sev pāri, visā ievērojiet mērenību, līdzsvaru un rezultāts neizpaliks. Mūžīgā, cikliska, dažādu populāru diētu ievērošana ne pie kā laba nenovedīs – ticiet man, jums to nevajag. Vajag nedaudz pamainīt sevī failiņus, un jūs redzēsiet, ka to visu varat arī jūs! Un tas nav nemaz tik grūti!
Veiksmi jums visā!
Ar mīlestību Ineta.
