Anda Līce: Patiesības stundas 3
Satriecošu faktu un emocionālā piesātinājuma dēļ šo dokumentālo filmu noskatīties vienā piegājienā ir grūti. Kā tā radās? Ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons Krievijas valsts televīzijā apšaubīja varas oficiālo viedokli par Otro pasaules karu.
Prezidents Putins paziņoja, ka dažādiem vēstures viltotājiem mute ir jāaizbāž ar patiesību. Tam žurnālists piekrita un no savām vairāk nekā 900 televīzijas intervijām izveidoja četras stundas garo dokumentālo filmu par Ļeņingradas blokādi un Otro pasaules karu.
Savās atmiņās par divdesmitā gadsimta traģēdijas cēloņiem, norisi un sekām filmā dalās tādas personības kā gleznotājs Ilja Glazunovs, kura acu priekšā okupētajā Ļeņingradā bada nāvē nomira visa viņa ģimene, operdziedātāja Jeļena Obrazcova, vēsturnieks, militārais analītiķis un rakstnieks Viktors Suvorovs, Ņikitas Hruščova dēls Sergejs Hruščovs un oficiālā viedokļa paudējs maršals Dmitrijs Jazovs.
Vairāku grāmatu par Otro pasaules karu autors, neatkarīgais vēsturnieks Marks Soloņins uz jautājumu, kas tad šajā karā uzvarēja, atbild pavisam īsi: “Kolima uzvarēja Osvencimu.” Šāda atbilde, saprotams, tracina tos, kuri nekādi nespēj saprast, ka pasaulei vienlīdz bīstams ir kā brūnais, tā sarkanais mēris.
Kaut gan pilnīgu kara bilanci droši vien nekad neizdosies uzzināt, ilgus gadus pārlāpstojot dažādos arhīvos iegūtos dokumentu kalnus, vēstures pētnieki ir ieguvuši skaitļus, kas būtiski atšķiras no oficiālās padomju laika statistikas, pie kuras arī mūsdienās joprojām spītīgi turas Krievijas valdība un propaganda. Savu skatījumu tā gadiem ilgi veiksmīgi ir izplatījusi arī pasaulē.
Jau kopš cariskās impērijas laikiem par vislētāko kara izejmateriālu Krievijā tiek uzskatīts cilvēks, tieši ar to arī ir skaidrojams kara laikā deklarētais: “Uzvara par katru cenu” un šodien bieži dzirdamais: “Varam atkārtot”, kā arī gluži zooloģisks naids pret vēsturniekiem, kuri atklāj patiesos kara zaudējumus.
Šodien vairs nevaram atrunāties ar vēstures faktu trūkumu, vienīgi ar nevēlēšanos pieskarties patiesībai, kura savā kailumā parasti ir nežēlīga. Ikviena dzīva radība, cilvēku ieskaitot, cenšas no sāpīgiem kairinājumiem izvairīties un nepamest savu komforta zonu. Kariem ļauj atkārtoties tieši šī nevēlēšanās izzināt visu.
Kurš gan no mums nepazīst bailes no patiesības? Tās liek veidot šķietamas drošības saliņas, un mēs savas mazās materiālās un emocionālās pasaulītes iekārtojam tā, ka par nodarītām netaisnībām runājam tikai tad, kad to neviens nedzird, bet, tiklīdz ir jāsaka skaļi, mutei priekšā aizšaujam plaukstu.
Atklāti runāt visos laikos parasti ir uzdrīkstējušies tikai nedaudzi. Ko tas prasījis no vairākuma? Pavisam nedaudz sava laika veltīt atskurbinošajām patiesības stundām.
