Armija pārveido puišus par īstiem vīriem, uzskata Lorencs 93
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizsardzības ministrija ierosinājusi ieviest obligātu Valsts aizsardzības dienestu. Paredzams, ka pakāpeniski, piecu gadu laikā, tiks izveidota sistēma, kurā 18 līdz 27 gadus veci Latvijas pilsoņi – vīrieši (bet sievietes šajā vecuma grupā brīvprātīgi) varēs izvēlēties vienu no četriem dienesta veidiem: pašu Valsts aizsardzības dienestu, Zemessardzi, vada komandiera kursus augstskolā vai alternatīvo dienestu Iekšlietu, Veselības un Labklājības ministrijas struktūrās.
Atbilstošie lēmumi vēl jāpieņem Saeimai. Politiskie spēki, opozīciju ieskaitot, šo iniciatīvu atbalsta. Sen nobriedis un vajadzīgs lēmums, kura pieņemšanu paātrināja Krievijas iebrukums Ukrainā un draudi kaimiņvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai. Sabiedrībā izcēlusies polemika “par” un “pret”, savus uzskatus izteikušas arī augstas bijušās amatpersonas.
Liela daļa sabiedrības, mani ieskaitot, sagaida, ka no šiem cilvēkiem saņemsim atbalstu un padomus, kā labāk veidot jauno dienestu. Un te nu sākas pats interesantākais. Lūk, ko intervijā Latvijas Televīzijai teicis bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Juris Maklakovs: “Ja Latvijai uzbruks, labums no Valsts aizsardzības dienesta būs minimāls… Kvalitatīvs militārais dienests ir laba lieta, tomēr to var atļauties ekonomiski spēcīga valsts, jo tas ir dārgs projekts… Nav skaidrs, kur tiks ņemta nauda vēl arī militārajam dienestam. Tāpat arī demogrāfiskā situācija nav spīdoša – jaunu cilvēku ir arvien mazāk.”
Cits bijušais NBS komandieris Gaidis Andrejs Zeibots: “Obligātais dienests bruņoto spēku spējas nepalielina. Nekad. Šis dienests ir vajadzīgs, lai ilgtermiņā gatavotu rezerves. Un obligātais dienests jebkurā valstī ir ārprātīgi dārgs.”
Tāpat Zeibots saskata riskus, ka “daudzi ārvalstīs pastāvīgi dzīvojošie tautieši atteiksies no Latvijas pilsonības, cenšoties izvairīties no šā dienesta”.
Bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse: “Es nedomāju, ka lielai daļai no studējošiem tas izraisīs lielu sajūsmu. Es ļoti šaubos. Bet, tā kā vēlētājs pamatā ir vecākās paaudzes cilvēks, kurš uzskata, ka vajadzīga ir disciplīna un kārtība, un jaunietis ir pasīvais vērotājs un sevī smīnētājs vēlēšanu laikā, tad varbūt šāds gājiens no Pabrika kunga puses varētu viņam dot kādu plusu klāt pie tā pozitīvā vērtējuma, kas jau ir tagad.”
Tātad iedrošinājuma vietā tiek sētas šaubas un neticība. Principā jau it kā var, bet labāk tomēr nesākt… Kāpēc viņi tā izsakās? Turklāt vēl no nodokļu maksātāju kabatas uzturētajos sabiedriskajos medijos!
Patiesi – “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja evaņģēlijs) Šajā gadījumā – no vārdiem, kas tie paši darbi vien ir. Tad nav ko brīnīties, ka “tv3.lv” ziņo: “”Kantar TNS” aptaujas dati rāda, ka gandrīz puse iedzīvotāju neatbalsta šāda dienesta izveidi Latvijā.”
Režisors Alvis Hermanis sociālajos tīklos publicējis savu viedokli: “Par obligāto militāro dienestu. Nu ko, izrādās, ka šis ir patiesības mirklis Latvijas valstij un visiem tās iedzīvotājiem, visiem kopā un katram atsevišķi. Un tas, ka tik liela daļa pat latviešu apšauba obligāto militārdienestu, skaidri parāda, ka sabiedrība šeit ir mēreni iepuvusi un viss ir aizgājis greizi.”
Manu draugu un paziņu lokā tikpat kā nav cilvēku, kuri pilnībā būtu pret obligāto militāro dienestu. Kad un kā tieši tas tiks ieviests – te gan domas atšķiras.
Gribētu pieminēt dažus mazāk dzirdētus argumentus “par”. Ja jau Somijā, Zviedrijā, Igaunijā un Lietuvā, kas ir veiksmīgākas un turīgākas valstis par Latviju, pastāv šāds dienests, tad muļķīgi būtu domāt, ka kaimiņi rīkojas nepareizi.
Dienestam ir racionāls pamatojums – jo vairāk būs cilvēku, kuri zinās, kā uzvesties dabas stihiju, tehnoloģisko katastrofu, terora akta vai kara gadījumā, jo drošāka būs sabiedrība kopumā. Šāds dienests saliedēs sabiedrību – ja ne tūlīt pēc tā ieviešanas, tad laika gaitā noteikti. Jau pati apziņa, ka kāds ģimenes loceklis, radinieks, kaimiņš vai paziņa atrodas militārajā dienestā, stiprina cilvēku garīgās saites ar bruņotajiem spēkiem, piešķir tām emocijas.
Naudu, kas līdz šim tikusi piešķirta Sabiedrības integrācijas fondam, pilnībā nodot obligātā dienesta ieviešanai vai Valsts drošības dienestam, pašu fondu likvidēt kā nevajadzīgu.
Bet kāda paziņa, kura dažkārt mēdz žēloties par sava pieaugušā dēla, viņas vārdiem izsakoties, “nolaidību”, izteicās šādi: “Ja puika būtu gājis armijā, viņš no rītiem vismaz spētu saklāt gultu.”
Tā, lūk, spriež nevis kādi “augstos amatos bijušie”, bet pavisam vienkārši cilvēki.
Es pats esmu mācījies Latvijas Universitātes kara katedrā. Lai gan kopš tā laika pagājuši jau četrdesmit gadi, Kalašņikova automātu es joprojām mācētu izjaukt un salikt. Un nepieciešamības gadījumā arī izmantot mērķiem, kādiem tas paredzēts.
