Māris Antonevičs: “Patiesības ministrijas” filiāle Antonijas ielā 34
“Mans uzdevums, mūsu diplomātijas uzdevums ir – saukt lietas īstajos vārdos un vēstīt patiesību par to, kas notiek,” saka Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs intervijā laikrakstam “NRA”. Es drīzāk ticu 19. gadsimta amerikāņu rakstniekam Ambrozam Bīrsam, kurš teicis: “Diplomātija – tā ir māksla patriotiski melot savas dzimtenes labā.” Vai arī austriešu satīriķim Karlam Krausam, kurš secinājis, ka “diplomāti melo žurnālistiem, bet vēlāk, redzot nodrukātos melus, paši tiem sāk ticēt”, un “tā tiek pārvaldīta pasaule un izraisās kari”. Tāpēc melīgu valstu vēstnieku intervijas būtu interesanti klausīties vien tad, ja tām tiktu nodrošināts kaut kas līdzīgs surdotulkojumam – pieaicināts telepāts tiešraides režīmā atklātu arī runātāja īstās domas. Te gan ir intriga, vai vēstnieks runā tāpēc, ka tā vajag dzimtenei (atbilstoši Bīrsam), vai daudzu gadu darba rutīna jau ir darījusi savu un viņš tic visam, ko saka (atbilstoši Krausam).
A. Vešņakova stāstītais par 2008. gada notikumiem Gruzijā un 2014. gada notikumiem Ukrainā ir nevis “patiesība”, bet Krievijas oficiālā versija, lai attaisnotu savu agresīvo rīcību. Tā piestāvētu tiesas sēdē, kur advokāts mēģina mīkstināt sava aizstāvamā vainu, norādot, ka upuris arī pats ir atbildīgs, jo provocējis noziedznieku. Bet apgalvojums par Krievijas vēstniecības īpašo misiju “vēstīt patiesību” jau ir Džordža Orvela daiļrades cienīgs. Atgādināšu, ka viena no romānā “1984” attēlotajām iestādēm tieši tā arī saucas – “Patiesības ministrija”. Taču, tāpat kā citām daiļdarbā aprakstītajām “ministrijām” (Mīlestības, Pārticības, Miera), tās darbības mērķis ir pilnīgi pretējs nosaukumam. Patiesības ministrija nevis atspoguļo patiesību, bet “ražo” melus – atbilstoši tam, ko prasa politiskā situācija. Tā ik pa laikam mainās.
Ne mirkli nešaubieties – ja politiskā situācija mainītos, Krievijas vēstnieks bez mēles mežģīšanās problēmām teiktu “likumīgi ievēlētā Ukrainas vara”, bet tagad intervijā skan apzīmējumi “valsts apvērsums” un “bruņota varas sagrābšana nacionālistisku grupējumu izpildījumā”. Vēstniecība pati neražo “patiesību”, tā ir vien filiāle, kas gaida rīkojumu no Maskavas. Galvenais, kas jāzina, – mums šīs direktīvas nav saistošas. Arī A. Vešņakova intervijā sniegtā norāde, kā Latvijai vajadzētu attiekties pret 9. maiju: “…tā ir uzvaras diena pār 20. gadsimta absolūto ļaunumu – nacistisko Vāciju. Tas ir prieks visai cilvēcei. Tas ir lepnums par tiem mūsu veterāniem, kuri šo uzvaru panāca. Un tas ir absolūti loģiski – slavināt varoņus, kuri uzvarēja, atcerēties, apliecināt cieņu kritušajiem un vēl dzīvajiem, godināt viņus. Visas citas interpretācijas, kuras grib piekabināt šiem svētkiem, obeliskam, pie kura Rīgā dodas simtiem tūkstošu Latvijas ļaužu, ir, atvainojiet, Otrā pasaules kara vēstures fabricēšana un kropļošana.”
Precizēsim – tā ir diena, kad krita viens ļaunums, bet otrs diemžēl palika dzīvs vēl 45 gadus, un biedē ne jau veterānu piemiņa, bet 9. maija svinētāju nespēja samierināties, ka PSRS vairs nav.
