Guntis Kalme: Izsūtītie sevī nes mūsu tautas neseno vēsturi 4
1949. gada 25. marta deportācijas Latvijā komunistu režīmam bija vajadzīgas, lai apspiestu nacionāli domājošo inteliģenci, kā arī lai pakļautu Latvijas zemniecību, sadzenot to kolhozos. Šis komunistu saimniekošanas veids ļāva režīmam aplaupīt zemniekus, likvidējot viņu pašu saimniecības, kuras deva kaut nelielu, bet tomēr kādu ekonomisku neatkarību no režīma.
Tomēr ne viss notika, kā cerēja okupanti. Šai komunistu verdzības ieviešanai uz laukiem gana iedarbīgi traucēja mežabrāļu kustība.
Latvieši pret baiso komunistu režīmu izjuta šausmas, dusmas un riebumu, tāpēc tūlīt pēc kara partizānu karš aptvēra gandrīz visu Latviju.
Profesors H. Strods saka: “Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. (..) …ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti “nebrauca tur, kur šaudās”.” Mežabrāļu kustību varēja iznīcināt, izvedot viņu vietējos atbalstītājus.
Visam ir cēloņu un seku sakarība. Arī Ļaunuma impērijai. Tā nevarēja pastāvēt, nepazemojot, neapspiežot un nenogalinot. Bet tas radīja ne tikai režīmam vēlamo pakļaušanos un iebiedētību. Kā negribētais blakusprodukts nāca arī pretestība, naids un nepakļaušanās, kuru vajadzēja apspiest aizvien no jauna. Tā režīms, vairojot upurus, vairoja arī savus pretiniekus.
Mēdz sacīt, ka uz smiltīm nevar celt. Uz kauliem ne tik! PSRS bija gana spēcīga, lai atraisītu cēloņus – masveida nelietību un varmācības. Bet beigu beigās tā gāja bojā ne ārēja uzbrukuma dēļ, pret kuru PSRS nemitīgi gatavojās, bet Dievs tai lika pusgada laikā sabrukt no iekšienes, tā paironizējot par režīma pašslavinātajām “sociālisma priekšrocībām”.
Kāds gan visam šim sakars ar 1949. gada deportāciju? Vai represētie būtu līdzdalīgi pie režīma sagrāves mehānisma esības un darbības? Ko sirmgalvji, sievietes un bērni varēja nodarīt režīmam, kas tos izsūtīja no mājām un Dzimtenes, lai izsviestu tūkstošiem kilometru tālā taigā, mežos un sniegos nomiršanai vai vergu darbam?
Tas ir aziātiskais represiju veids – kolektīvais sods, kad iznīcina visu dzimtu, lai nepaliktu neviens, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.
Tāpēc pret deportējamiem arī cīnījās kā pret ienaidniekiem. Bet ikviens no izsūtītajiem kā cilvēks sevī nesa un atgriezdamies pārveda Dzimtenei līdz ar sevi arī savu nesalauzto cilvēcību – to, ko režīms ienīda visvairāk. Režīma nelietība nebeidzās pēc izsūtīto atgriešanās. Viņus arī turpmāk gaidīja visādas likstas savas pagātnes dēļ. Tas tādēļ, ka tiem vairs nevarēja iestāstīt pasakas par padomju režīma humānismu.
Bet arī Dievam bija kāds nodoms pie viņiem. Dieva plānā izsūtīto saglabātā cilvēcība bija daļa no tās tūkstošdaļas aiz komata, kuru savos plānos režīms nespēja ierēķināt. Tur slēpās patiesa liecība par notikušo, kā arī mūsu tautas brīvības ilgas, vēlme atgūt savu valsti, atkal pašiem būt saimniekiem savā zemē, par kuru vēl dažus gadus cīnījās partizāni. Šīs alkas vēlāk pārņēma reliģiskie un politiskie pretestības kustības cīnītāji, skolēni, studenti, līdz kamēr mēs kā režīma nepakļauta tauta sagaidījām atmodu.
Kad, mācīdamies pirmajā klasē, pārnācu no skolas ar komunistu saukļiem, māte mani ātri atvēsināja, pastāstot, kad, kur un kā tika arestēts viņas tēvs, māte un brāļi. Līdzīgus stāstus dzirdēju arī no citiem klasesbiedriem. Tas ilgi nelika mieru, jo sāku redzēt pretrunas tam, ko mācīja skolā.
Reiz, kad par to uzrunāju kādu skolotāju, redzēju, ka viņai sariesās asaras un viņa nespēja parunāt. Tas, kā viņa klusēja, vēstīja vairāk par vārdiem.
Tādu, citas – neoficiālās pagātnes liecību uzplaiksnījumu manai paaudzei bija gana, lai saprastu, kādā melu pilnā, absurdā valstī dzīvojam. Ja jāupurē miljoniem cilvēku, lai saujiņa komunistiskās nomenklatūras senilu pensionāru dzīvotu pārpilnībā un terorizētu ar iespējamo atomkaru, bet tajā pašā laikā tauta, smagi strādājot, vadītu dzīvi rindās pēc pārtikas, dzīvokļiem utt., tad rodas daudzi sašutuma pilni jautājumi.
Toreiz pēc vēstures liecības nekur nevajadzēja doties, tā pārpilnībā dzīvoja tepat līdzās – vectēvi un vecāsmātes, krustvecāki, kaimiņi, vecākie darba kolēģi. Mēs redzējām, joprojām redzam un sastopam viņus (diemžēl aizvien mazāk), kuri to piedzīvoja un var liecināt. Tā ir liela privilēģija – būt viņiem līdzās, saņemot no viņiem to dziļo cilvēcību, kuru viņi ir iznesuši cauri Sibīrijas izsūtījumam. Ne tikai izturību, mērķtiecību, censonību, bet vārdos neizsakāmo, taču viņu klātbūtnē teju fiziski sajūtamo sirds siltumu, mīļumu, jaukumu. Izsūtītie sevī nes mūsu tautas neseno vēsturi. Tāpēc aicināsim viņus vairāk rakstīt, runāt, stāstīt, vēstīt.
Kardināls un filosofs Kūzas Nikolajs (1401.–1464.) reiz sacīja, ka Dievs vienlaikus ir vislielākais un vismazākais. Tātad, arī tik mazs, lai varētu ietekmēt vareno režīmu, darbojoties caur tādu it kā nenozīmīgu faktoru kā izsūtīto patiesības liecība. Šī senā domātāja garīgā atziņa bija palikusi neiepazīta kādreizējam teoloģijas semināristam Josifam Džugašvili, vēlākajam diktatoram Staļinam.
Bet izsūtītie un mēs to iepazinām. Viņu patiesības apliecināšana vārdos, stājā un darbos bija, ir un būs tas klints pamats, uz kura joprojām atrasties un turpināt celt savu namu un Dzimteni – Latvijas valsti.
