Uldis Šmits: “Krievijas valdošās aprindas ieguldījušas Rietumos milzu naudu, izveidojot “aizsargbarjeru”” 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ierasta parādība – kad Putina režīma paspārnē tiek pastrādāts kārtējais noziegums, kas rada skaļas atbalsis, t. s. starptautiskā sabiedrība pieprasa oficiālajai Maskavai, respektīvi, šim pašam režīmam, lietas objektīvu izmeklēšanu, lai nozieguma izpildītājus un pasūtītājus sauktu pie atbildības.
Labāk tāda reakcija nekā nekāda.
Arī Eiropas valdošo politiķu pūles dažu politiski vajātu personu izpestīšanā ir apsveicamas, kaut arī necik neiespaido situāciju Krievijā un Krievijas okupētajā Krimā, kur represiju apmēri pieaug. Parasti tās skar cilvēkus, kuru likteņus prese nemēdz apcerēt.
Uz šī fona Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājums izceļas ar to, ka Rietumos viņš tiek uzlūkots kā Krievijā vajātās opozīcijas redzamākais līderis, kas pašlaik vienīgais spēj mobilizēt masas un mest izaicinājumu Kremļa varas vertikālei.
Protams, uzmanību piesaistīja arī viņa novākšanai izmantotais līdzeklis, jo nevilšus nācās atcerēties līdzīgus aizliegto indīgo kaujas vielu pielietojuma gadījumus.
Pavisam nesenus un tā arī īpašas politiskas vai juridiskas sekas neizraisījušus. (Ja neskaita Ļitviņenko slepkavībā iesaistīto iesēdināšanu. Ne jau cietumā, bet Krievijas Valsts domē.)
Rietumu vadītāji tādās reizēs aprobežojas ar attiecīgi pielāgotu bažīgu retoriku. Savukārt Kremlis no tās allaž izloba secinājumu, ka droši var pasūtīt nākamo specoperāciju.
Tagad vēstījumi pārsvarā izskan no Berlīnes, kura uzņēmās Navaļnija dzīvības glābšanu. Raidītie signāli ir neparasti pretrunīgi.
Kanclere Angela Merkele vispirms apgalvoja, ka indēšanas lieta nav saistāma ar gāzesvada “Nord Stream 2” projektu, kas jānoved līdz galam dziedi vai raudi un par spīti Vašingtonas draudiem.
Bet pēc dažām dienām kancleres pārstāvis un atsevišķi Vācijas valdības ministri jau pieļāva iespēju šo pastāvīgi sludināto attieksmi mainīt, ja Maskava neuzsāks lietas pienācīgu izmeklēšanu.
Pēdējo notikumu dēļ projekta sakarā iezīmējušās domstarpības gan Vācijas lielās koalīcijas – kristīgo un sociāldemokrātu – partiju iekšienē, gan Bundestāgā, kur projektu nosoda zaļie.
Arvien plašāku atsaucību rod viņu apsvērumi, piemēram, Kremli vienmēr kritizējušās Rebekas Harmsas sacītais (“apostrophe.ua”), ka izdarītie noziegumi kā šis neļauj “uzturēt normālas, atslābinātas attiecības ar Putinu”, un Vācijai iestājies “patiesības brīdis”.
Ir izgāzušās cerības, ka padziļinātas tirdzniecības attiecības ar Krieviju liks Kremlim cienīt demokrātijas un starptautisko tiesību normas.
Berlīne, uzvirmojušo diskusiju nomākta, tad nu uzvēla lēmuma pieņemšanu par “Nord Stream 2” svārstīgajai Eiropas Savienībai.
Taču jāņem vērā apstāklis, uz kuru kārtējo reizi norāda (7. septembrī feisbukā) politoloģe Lilija Ševcova.
Proti, Krievijas valdošās aprindas, kuras ieguldījušas Rietumos milzu naudu, tur izveidojušas sava veida “aizsargbarjeru” jeb ietekmīgu personu slāni, kas apkalpo minēto aprindu vajadzības.
Kā “Rosņeftj”, respektīvi, Putina tuvākās uzticības personas Igora Sečina maizē ņemtais bijušais kanclers Šrēders.
Viņš gan ir simboliska figūra, bet diez vai vairs ko īpaši nosaka atšķirībā no Kremļa intereses apkalpojošajiem ļaudīm, kādu netrūkst Eiropas varas gaiteņos.
Jāatceras kaut vai fakts, ka “Gazprom” panāca vienošanos par “Nord Stream 2” izbūvi ne bez oficiālās Berlīnes ieslēgtas zaļās gaismas 2015. gadā, kad pavisam neilgi iepriekš bija notikusi Krimas sagrābšana, invāzija Austrumukrainā un pasažieru lidmašīnas notriekšana virs Donbasa.
Turklāt Vācijas kanclere, saskaņā ar nostāstiem, jau bija izteikusi pieņēmumu, ka Kremļa saimnieks mīt citā pasaulē, atrautā no realitātes.
Tomēr, tas jāatzīst, tieši Merkele kopš sākta gala ir veltījusi zināmus pūliņus “konflikta” risināšanai un pret agresorvalsti vērsto sankciju saglabāšanai. Kamēr citi klaji cenšas Putina realitātei pielāgoties.
Jāšaubās, vai jelkādi notikumi Eiropas austrumos – arī Baltkrievijas krīze vai manipulēšana ar “Novičok” tipa vielām Krievijā – kaut ko mainīs, piemēram, Itālijas premjera Kontes nostājā. Vai Elizejas pils apsvērumos.
Tiesa, zināma neērtības sajūta ir iezagusies, tāpēc 14. septembrī paredzētās Francijas un Krievijas sarunas ministru līmenī par sadarbību drošības jomā pagaidām atceltas.
Jo pašreiz karstākā apspriežamā tēma būtu attiecīgās informācijas atklāšana Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai.
Izrādās, Aleksejs Navaļnijs, pats to negribot, tuvinājis “patiesības brīdi”, kas pirmām kārtām atsegs patiesību par Rietumu līderiem. Viņš, ļoti jācer, atgūsies. Ko laikam nevarēs teikt par diezgan daudzu politiķu reputāciju.
