Pagājuši desmit gadi, kopš Gunāra Meierovica vairs nav mūsu vidū. Kā jūs domājat – ja viņš būtu dzīvs, kas mūsdienu Latvijā viņu visvairāk būtu iepriecinājis un kas sarūgtinājis? 15
Gunārs būtu ļoti gandarīts par to, ka mēs atrodamies nu jau visās svarīgākajās Rietumu drošības, politiskajās un saimnieciskajās struktūrās – NATO, ES, Šengenas zonā, eirozonā. Pati par sevi, vienatnē Latvija šodien nevar pastāvēt, mēs būtu pazuduši. Bet viņu ļoti būtu sarūgtinājusi cilvēku nu jau gluži vai masveidīgā aizbraukšana. Mūsu paaudzei tā ir gluži vai nesaprotama lieta – kā ar tik vieglu roku var pamest Latviju. Nav jau tā, ka šeit nav nekādu iespēju veidot dzīvi. Protams, vecajās labklājības valstīs algas ir lielākas, sociālais nodrošinājums dāsnāks. Bet tā tomēr nav Latvija! Es dažkārt iztēlojos mūsu zemi pēc Pirmā pasaules kara – izpostītu, rūpnīcas izvestas uz Krieviju, daudzi dzīvo zemnīcās. Bet tolaik cilvēki nevis brauca prom, bet atgriezās! Un viņi bija apņēmīgi, enerģiski, spēkpilni, lepni par to, ka mums ir sava valsts, kas jāceļ un jāveido.
Citstarp aizbraukšana nes sev līdzi kādu īpašu nelaimi – saraustītas, sadalītas, pat izjauktas ģimenes. Turpinās process, kas Latvijā iesākās pirms gadiem simts ar revolūcijām, kariem, represijām, izsūtīšanām un emigrācijām. Tā tiek ārdītas saknes, bez kurām tautai grūti, pat neiespējami atjaunoties. Un arī te izpaužas jau pieminētais narcisms – viegla dzīve šodien un tagad, bez nopietnām saistītām, atbildības un tātad bez tālākas nākotnes perspektīvas. Sametamies kopā, bišķi padzīvojam kā pāris, apnīk – šķiramies un meklējam nākamos, kā tagad mēdz teikt, partnerus.
Mani pašu uztrauc vēl kāda šodienas Latvijā vērojama parādība, proti, ka vienīgā atbilde uz problēmu tiek saskatīta vecā sagāšanā un ārdīšanā, ka atbildīgās amatpersonas ir nekavējoties jāatlaiž un jāsoda. Bet varbūt cilvēkam būtu jāatļauj kādu laiku pastrādāt, pierādīt sevi, vienalga, politikā vai citās jomās. Kolīdz cilvēks nonāk atbildīgā amatā, viņš daudzu acīs automātiski pārvēršas par blēdi un krāpnieku.
Bet šodienas Amerika? Mēģinājumi apsūdzēt, pat gāzt Trampu? Viņš var patikt vai nepatikt, bet arī viņam būtu jāļauj strādāt. Turklāt Latvijai varas nestabilitāte Vašingtonā nepavisam nav vajadzīga.
No Latvijas valsts interešu viedokļa raugoties, mums ir jāsadarbojas ar jebkuru Amerikas prezidentu. Tomēr, manuprāt, Tramps ir visai īpašs gadījums. Cilvēks, kas šo patiesi vareno valsti padara par apsmiekla objektu, kuram nav nekādu zināšanu politikā vai vēsturē, kurš lepojas ar to, ka mūžā izlasījis vienu vienīgu grāmatu – savējo. Narcisma, par kuru mēs šodien runājam, augstākā izpausme. Tāpēc Tramps joprojām ir mīkla, pasaules politiķi nesaprot, kā ar viņu sarunāties. Nebijis bezprecedenta gadījums.
Vēl viens pierādījums tam, ka pasaule atrodas turbulences laikmetā. Tramps jau ir tikai viena no tā izpausmēm. Izskatās, ka mūs sagaida sarežģīti laiki.
Jā, turklāt mazi “trampiņi” jau ir tepat blakus – Erdogans Turcijā, Orbans Ungārijā, arī vairāki Polijas vadošie politiķi. Es gan vienmēr esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka patiesība galu galā uzvar, un tas dod cerību.
