Patiesība vienmēr uzvar. Intervija ar Ingrīdu Meierovicu 15
Žurnāliste, politiķa Gunāra Meierovica dzīvesbiedre INGRĪDA MEIEROVICA studējusi romāņu valodas un politoloģiju Sidnejas universitātē Austrālijā. Laikā no 1983. līdz 1994. gadam strādājusi radiostacijā “Brīvā Eiropa” Minhenē Vācijā, tad pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Es labi atceros, ka pirmo reizi jūs un Gunāru Meierovicu sastapu 1991. gadā Vācijā, Minsteres Latviešu centrā. Citstarp jūs tolaik minējāt, ka jau ilgus gadus strādājot “Radio Brīvā Eiropa” latviešu nodaļā. Man tas bija liels pārsteigums, jo šo radiostaciju klausījos gan skolas, gan studiju laikā, bet jūsu uzvārdu tā arī nekad netiku izdzirdējis…
I. Meierovica: Nav jau nekāds brīnums, jo tolaik mēs strādājām ar pieņemtiem segvārdiem. Mans “ētera vārds” bija Sarma Kadiķe. Tas tika darīts tādēļ, lai kaut nedaudz jauktu pēdas padomju varas iestādēm un pasargātu radus Latvijā. Kaut gan Maskavā un okupētajā Rīgā jau tāpat visu zināja. Kad 1990. gadā mēs ar Gunāru gribējām braukt uz Dziesmu svētkiem Rīgā, uz kuriem mūs uzaicināja Raimonds Pauls, padomju vēstniecībā Bonnā man burtiski atmeta atpakaļ vīzai iesniegtos dokumentus ar atzīmi – “nav mērķtiecīgi”. Savukārt Gunārs, kurš tolaik vadīja PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība. – J. L.) valdi, vīzu saņēma. Viņš bija sašutis: “Iznāk, ka tu, kas strādā radio, esi padomju sistēmai bīstamāka nekā es, kurš vada lielāko trimdas organizāciju!” Tas nu tā pa jokam. Bet, nopietni runājot, kamēr Gunārs Dziesmu svētku koncertu izbaudīja Mežaparka estrādē, es to raudādama klausījos radio Minhenē.
Jūs bijāt radio pašā interesantākajā laikā…
Viss sākās ar to, ka cits pēc cita aizgāja Padomju Savienības vadītāji. Pie varas nāca Mihails Gorbačovs ar savu pārbūves un atklātības politiku, kas pavēra ceļu atmodai Latvijā un valstiskās neatkarības atgūšanai. Arī “Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcija atradās vēsturisko notikumu epicentrā, pašā viesuļvētras acī. Gaiss burtiski virmoja, pie mums saplūda informācija no visas pasaules – Latvijas, Padomju Savienības, Eiropas, Amerikas. Gunārs labi saprata, ka lietas izšķiras šajā okeāna pusē, un pēc viņa iniciatīvas PBLA aktivitātes no Amerikas pamazām pārcēlās uz Eiropu – vispirms ar informācijas biroju Minsterē, vēlāk tika izveidots PBLA Rīgas birojs, kas darbojas vēl šodien. Pareizs gājiens īstajā laikā!
Savulaik latviešu redakcijas pārcelšanās no “Radio Brīvība” uz “Radio Brīvā Eiropa” man likās vien rituāls bez praktiskas nozīmes. Tomēr tas izrādījās gluži vai pravietisks…
“Radio Brīvība” raidīja Padomju Savienības tautu valodās. Ar šo, kā vēlāk izrādījās, tālredzīgo politisko soli radiostacijas vadība vēlējās uzsvērt, ka Baltijas valstis nekad nav bijušas Padomju Savienības sastāvdaļa.
Vēl kāda atmiņa no bērnu dienām – dažas radiostacijas netika traucētas. Britu BBC vai vācu “Deutsche Welle” krievu raidījumi netika traucēti, pat “Amerikas balsi” slāpēja tikai epizodiski. Turpretim “Radio Brīvība”, kā toreiz mēdza teikt, “zāģēja” nepārtraukti. Kāpēc?
Jo mūsu fokuss bija pavisam cits. “Amerikas balss” daudz runāja par kultūru, mūzikas jaunumiem, zinātni un tehnoloģijām, bet mēs vairāk pievērsāmies politikai. Arī tam, kas notiek Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā. Mēs nebaidījāmies saukt lietas īstajos vārdos, un tas acīmredzot dažiem nepatika.
Ja man šodien vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kur slēpās “Radio Brīvā Eiropa” spēks, es teiktu – patiesībā. Bet šodien, moderno mediju laikmetā, arī meliem, tā saucamajām viltus ziņām piemīt milzīgs spēks.
Visa “Radio Brīvā Eiropa” būtība bija cīņa ar Padomju Savienības izplatītajiem meliem. Ziņas, kas nāca no Maskavas, bija propaganda, kuru vajadzēja lasīt “starp rindām”. Starp citu, to visai labi prata cilvēki Latvijā. Savukārt Rietumos bija vesela zinātne – kremlinoloģija, kas par notiekošo padomju sistēmas varas gaiteņos sprieda arī pēc vadošo amatpersonu fotogrāfijām – kur katrs stāv, cik tuvu “ģensekam”, kurš tiek retušēts.
“Radio Brīvā Eiropa” ētiskie standarti bija visai augsti. Informācijai, kuru pārraidījām, vajadzēja sameklēt vismaz divus objektīvus, neatkarīgus avotus. Tikai tad ziņu varēja “laist gaisā”. Nedrīkstēja izmantot neapstiprinātas, anonīmas, no malas piespēlētas baumu ziņas.
