Patiesībā pasaule mūs redz kā lepnu, par sevi pārliecinātu tautu. Saruna ar Aivu Rozenbergu 22
Latvijas Institūts ir valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas atrodas ārlietu ministra pārraudzībā. Tā darbības mērķis ir mūsu valsts pozitīvas atpazīstamības veicināšana. Šobrīd institūtu vada Aiva Rozenberga. Viņa ir diplomēta filoloģe, studējusi slāvu valodas Latvijas Universitātē, savulaik bijusi Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas preses sekretāre.
Viens no biežāk lietotajiem vārdiem modernajā latviešu valodā – tēls jeb žargonā “imidžs”. Cilvēki runā par uzņēmuma vai organizācijas tēlu, viņi cenšas mainīt paši savu tēlu, dodas pie friziera un stilista, cenšas tievēt, tetovējas vai staigā uz trenažieru zāli. Jūsu uzdevums ir rūpēties par Latvijas tēlu. Bet vai tas ir viena neliela kolektīva spēkos – lai cik tas arī būtu darbīgs un radošs?
A. Rozenberga: Skan jau grandiozi – Latvijas Institūts. Bet patiesībā esam visai ierobežoti gan līdzekļu, gan cilvēkresursu ziņā. Atliek vien paļauties uz darbinieku entuziasmu. Par tēlu runājot – mēs jau visi cenšamies izskatīties skaisti un pievilcīgi, vēlamies, lai apkārtējie mūs novērtē. Līdzīgi ir ar valstīm, arī tās cenšas veidot pasaulē atpazīstamu, pievilcīgu tēlu. Saprotams, viens pats Latvijas Institūts šo darbu paveikt nevar. Cenšamies strādāt mērķtiecīgi un sistemātiski, taču patiesībā katrs no mums, mūsu darbi un sasniegumi ir daļa no Latvijas tēla. Tāpēc cenšamies stiprināt pilsoniskās diplomātijas spēku. Lai katrs latvietis, lai kur viņš pasaulē arī atrastos, kļūtu par mazu daļiņu no Latvijas Institūta.
Ārzemnieki, kuri pirmo reizi ierodas Latvijā, ir patīkami pārsteigti par mūsu zemi. Daudzi saka – kaut ko tādu negaidījām.
Patiesībā tas ir labāk nekā tad, ja ciemiņi ierodas ar milzīgām cerībām un piedzīvo vilšanos. Sak, bildēs internetā izskatījās smukāk un krāsaināk. Tāpēc ar valsts tēla izskaistināšanu nekādā gadījumā nedrīkst pārcensties. Labāk stāstīt patiesību, pat ja tā ne vienmēr ir glaimojoša.
Viens novērojums ārzemēs – dažkārt var just, ka mums līdzi joprojām velkas okupācijas laiku “šleife”. Tas, ka reiz esam bijuši daļa no Padomju Savienības. Tiesa, par to parasti atceras vien tie, kuri paši nekad nav bijuši Latvijā.
Lai arī mums pašiem brīžiem šķiet, ka esam lieli vaimanātāji un činkstētāji, no ārpuses tā nemaz neizskatās. Patiesībā apkārtējā pasaule mūs redz kā lepnu, par sevi pārliecinātu tautu, kas daudz paveikusi atjaunotās neatkarības gados. Dažkārt citur Centrālajā un Austrumeiropā, bet it sevišķi jau bijušajās padomju republikās dzirdama atsaukšanās uz sūro un grūto pagātni, kas kavējusi attīstību. Savdabīga cietēja tēla veidošana, vienlaikus mēģinot no tā izsist kādu kapitālu. Manuprāt, tas nav pareizi, jo nekalpo valsts un nācijas ilgtermiņa interesēm. Ir jāprot raudzīties uz priekšu. Tāpēc mēs Latvijas Institūtā vienmēr cenšamies uzsvērt, ka Latvija – tā ir zeme Eiropas ziemeļos pie Baltijas jūras. Aicinu arī citus rīkoties līdzīgi. Pie Baltijas jūras, Eiropas ziemeļos – lai šie vārdi mūsos pašos nostiprina sapratni, kas mēs esam un kurp ejam. Arī tādēļ, ka Ziemeļeiropai ir izveidojies sekmīga reģiona tēls.
Ceļojot esmu piedzīvojis brīžus, kad jāskaidro, kur tā Latvija īsti atrodas. Pietiek pateikt – blakus Zviedrijai un Somijai, tad gan viss kļūst skaidrs. Bet kā jūs cenšaties sasniegt cilvēkus, aiznest tiem vēsti par Latviju?
Svarīgākās mērķa auditorijas, pirmkārt, ir ārvalstu žurnālisti, kuri raksta par Latviju. Otrkārt, mūsu diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs saņem institūta sagatavotos materiālus un izplata tos tālāk. Treškārt, latviešu diaspora. Informatīvos materiālus bez maksas var saņemt ikviens, kurš dodas ceļojumā vai uzņem pie sevis Latvijā ārvalstu viesus. Esam aktīvi sociālajos medijos. Vispirms būtu jāmin facebook.com konts “If you like Latvia, Latvia likes you”, kas latviski skanētu “Ja jums patīk Latvija, jūs patīkat Latvijai”. Tas ir tāds “smukais” medijs, kas iepazīstina pasauli ar mūsu zemi, tradīcijām, dabu, ēdieniem, tūrisma iespējām, ziņo par notikumiem kultūrā un sportā. Pašlaik aktuāli ir Dziesmu un deju svētki. Šī medija latviskais analogs, kas mērķēts globālajam latvietim, saucas “Kaut kas mīļš no Latvijas”. Savukārt tiem, kurus interesē arī notiekošais ekonomikā un politikā, esam izveidojuši “LatvianInstitute” feisbuka un tvitera kontus.
Es pats regulāri tajos ieskatos. Manuprāt, šie mediji visai labi ļauj izjust Latvijas pulsu. Vai jūs cenšaties popularizēt arī Latvijas simtgadi?
Tā ir viena no Latvijas Institūta funkcijām – koordinēt informācijas izplatīšanu ārzemēs par mūsu valsts simtgades atzīmēšanu. Svarīgi ir arī tas, kā tieši mēs par to runājam. Pirmā lieta, kas mums, latviešiem, visur un nemitīgi jāatgādina – Latvija nav postpadomju valsts, kas radās uz PSRS drupām. Latvijas valsts dibināta pirms simts gadiem globālu procesu rezultātā, tajā pašā laikā, kad neatkarību pasludināja citas senas Eiropas tautas. Čehija un Slovākija, kas tolaik bija apvienotas vienā valstī, neatkarību proklamēja 1918. gada 28. oktobrī, Polija – 11. novembrī, Latvija – 18. novembrī. Šie fakti daudziem atver acis – ahā, tātad arī jūs esat daļa no plaša vēsturiska procesa, kas risinājās Eiropā pēc Pirmā pasaules kara. Ka arī mēs esam simtgades valsts. Modernā Austrija gan īpaši nevēlas atcerēties šo laiku, jo vairākas jaunās valstis radās uz Austroungārijas impērijas drupām.
Un tad nāk otrā lieta – nākotne, kādu to redzam, ko varam piedāvāt saviem kaimiņiem, Eiropai un pasaulei. Mēs stāstām par jaunajām tehnoloģijām, par aktīvajiem jaunuzņēmējiem. Nav jau arī melots. Dažādos starptautiskos indeksos, pēc kuriem mēra valsts attīstības pakāpi, Latvija ieņem augstas vietas trīs rādītājos – kultūras izcilībā, dabas bagātībās un ieguldījumā inovācijās, kas tiek rēķinātas uz vienu iedzīvotāju. Savdabīga trīsvienība, kas stāsta par Latvijas šodienu un nākotnes iespējām. Par nākamajiem simts gadiem, kuri stāv priekšā.
Bet vai mēs paši to apzināmies?
Esam organizējuši fokusa grupu diskusijas, kurās piedalījās vietējie latviešu studenti, ārvalstu studenti mūsu augstskolās un valsts iestāžu darbinieki. Centāmies noskaidrot, kā katrs no viņiem redz Latviju. Te nu atklājās visai pārsteidzošas lietas. Izrādās, dažus sasniegumus mēs paši jau uztveram kā pašsaprotamus un tāpēc nemaz tik ļoti nespējam novērtēt. Latviešu jauniešiem ļoti svarīgas izrādījās latviskās zīmes. Viņu izpratnē tās ir skaistas, spēcīgas un nes sev līdzi senas, dziļas zināšanas. Daudzi šīs zīmes izmanto savā ikdienā apģērbā un rotās. Blakus zīmēm tiek minētas arī tautas tradīcijas – Jāņi, Dziesmu svētki. Otra svarīgā lieta – tuvība Latvijas dabai. Arī modernajai jaunatnei daba ir liela vērtība, viņi māk ar to sadzīvot. Saistībā ar dabu daudzi piemin arī garšīgu, veselīgu un ekoloģisku vietējo pārtiku. Trešā svarīgākā lieta, ar ko lepojas jaunieši, – mūsu izcilības sportā un kultūrā.
Kad jautājām ārvalstu studentiem, kas viņiem patīk Latvijā, kā pirmais tika piesaukts plaši pieejamais un ātrais internets. Lieta, ko latviešu jaunieši pat nepiemin. Otrais – labs un relatīvi lēts sabiedriskais transports. Trešais lielais brīnums – skaistā, tīrā daba. Ka tepat Rīgas pievārtē ir meži, ezeri un jūra. Daudzi ir pārsteigti, ka latvieši prot uzvesties dabā, pazīst ārstniecības augus, ogas un sēnes. Savukārt valsts iestāžu darbinieki kā vienu no lielākajiem Latvijas sasniegumiem minēja digitālās iespējas visdažādākajās jomās, “digitālo Latviju”. Otrajā vietā – daba, trešajā – jaunie, radošie uzņēmēji, eksperti, profesionāļi visdažādākajās jomās.
Vai taisnība, ka Rīgai ir pat lielāka atpazīstamība nekā Latvijai?
Tā varētu būt. Latvijas valstij ir simts gadu, Rīgas pilsētai – vairāk nekā astoņi simti. Mūsu galvaspilsēta bija plaši pazīstama jau Hanzas savienības laikos, tāpēc nav brīnums, ka Rīgas vārds ir skanējis ilgāk, dziļāk un tālāk. Paraugieties kartē – Latvija atrodas Baltijas valstu centrā, Rīga ir Latvijas centrā, turklāt tā ir mūsu reģiona lielākā pilsēta.
Napoleons Bonaparts esot teicis – ģeogrāfija ir kā liktenis, no tās neizbēgsi.
Ja jau reiz tā ir, tad mums jāizmanto šīs dabiskās priekšrocības. Rīgas dominēšana gan rada arī problēmas. Dažkārt grūti iestāstīt ārzemju tūristam vai žurnālistam, ka Rīga vēl nav visa Latvija, ka patiesībā ar Rīgu Latvija tikai sākas. Mūzikas mīļotāji vien tagad beidzot sāk atklāt Rēzeknes, Cēsu un Liepājas koncertzāles, mākslas draugi pamanījuši Marka Rotko centru Daugavpilī.
Jūs esat arī mediju speciāliste. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par viltus ziņām, no tām cietusi arī Latvija. Kā pret tām cīnīties?
Pirmkārt, nenogurstoši vēstīt patiesību. Ja nepieciešams, atkārtot to neskaitāmas reizes. Pastāvēt par sevi, pašapzinīgi iet uz priekšu ar augsti paceltu galvu. Otrkārt, pamatot patiesību ar reāliem piemēriem no dzīves. Ar dzīvu cilvēku stāstiem, tas ir iedarbīgs un pārliecinošs paņēmiens. Treškārt, runāt ne tikai par faktiem un notikumiem, bet arī par politisko, vēsturisko un kulturālo kontekstu, kādā tie radušies. Ceturtkārt, apstrīdēt melus. To dara gan Latvijas vēstniecības ārzemēs, gan individuālie cilvēki. Īpaši pēdējos mēnešos jūtama aktivitāte sociālajos tīklos, to lietotāji izplata brīdinājumus par viltus ziņām un tās ražojošajiem portāliem. Man pašai gan ir sajūta, ka visa pasaule atrodas milzīgu globālu pārmaiņu priekšā, un negaidītie izaicinājumi mediju jomā ir tikai viens no šo pārmaiņu priekšvēstnešiem.
Kā jūs redzat nākamos Latvijas simts?
Esmu optimiste. Tagad, kad vasara jau ir pilnā plaukumā, es latviešus salīdzinātu ar zaļiem, kraukšķīgiem gurķīšiem, ja tēlaini domājam par inovācijām, svaigu un radošu domāšanu. Esam uzņēmuši sevī Latvijas dabas spēku un globālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas, turklāt mūs nepārtraukti baro dziļās kultūras saknes. Labs pamats, lai atspertos un droši soļotu tālāk.
