Patiesība par karu karavīra acīm 0
Pēdējā laikā mūsu lielais austrumu kaimiņš Krievija vēstures mūzai Klio liek pakārtoties savu politisko vēlmju mērķiem. Īpaši tas attiecas uz laiku, ko Krievijā apzīmē kā Lielo Tēvijas karu, bet mūspusē vairāk kā PSRS un Vācijas karu, kas ir Otrā pasaules kara daļa.
Tā glorifikācijas process, kas sācies vēl Brežņeva laikos un kuru PSRS sabrukums mazliet piebremzēja, atkal iet vaļā ar jaunu sparu. Rakstniecībā, kinematogrāfā, laikrakstos, globālajā tīmeklī, diemžēl arī akadēmiskajā literatūrā atkal sāk dominēt varonīgais tēls – padomju karavīrs atbrīvotājs no vācu fašistiskā jūga, bet pats karš tiek zīmēts melnbaltos toņos: ”mūsējie” – visi kā viens varoņi un cēlie bruņinieki un ”sliktie fašisti” – visi kā viens izdzimteņi un nelieši. Par laimi, arī Krievijā ir cilvēki, kas saprot, ka vēsture, sevišķi militārā vēsture, nekad nav melnbalta. Karā jēdzieni ”labais” un ”ļaunais” ir ļoti nosacīti. Tas labi redzams, iepazīstoties ar parasta krievu karavīra, Otrā pasaules kara dalībnieka Nikolaja Ņikuļina atmiņām, kuras tulkojumā latviešu valodā nesen izdevis apgāds ”Jumava”. ”Atmiņas par karu” ir skaudrs kara redzējums parasta karavīra acīm.
Pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais mākslas zinātnieks, ilggadējais Pēterburgas Ermitāžas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Nikolajs Ņikuļins līdz mielēm izbaudījis dzīvi ierakumos. Viņa atmiņās nav vietas frontes romantikai, tur nav ”cēlo padomju karavīru” un nav ”fašistisko asinssuņu”.
”Manas piezīmes nebija domātas publicēšanai. Tās bija tikai mēģinājums atbrīvoties no pagātnes: kā rietumu valstīs cilvēki iet pie psihoanalītiķa un stāsta tam savas bēdas, savas rūpes un savus noslēpumus cerībā izdziedināties un atrast sirdsmieru, tā es pievērsos papīram, lai no atmiņu apcirkņiem izmēztu tur iesēdušos draņķību, duļķes un cūcību, lai atbrīvotos no atmiņām, kas mani bija mocījušas. (..)
Šajās piezīmēs nav secīga notikumu apraksta. Tie nav memuāri, kurus raksta pazīstami karavadoņi un kas aizpilda mūsu bibliotēku plauktus. Kauju un varoņdarbu aprakstu šeit ir ļoti maz. Varoņdarbi un varonība karā ir mums zināmi, tie ir daudzkārt apdziedāti. Tomēr īstenā kara atmosfēra oficiālajos memuāros nav jūtama. Memuāristus parasti neinteresē, ko karā jūt parasts karavīrs,” tā N. Ņikuļins raksta savu atmiņu ievadā.
Autors apraksta to, ko pats redzējis un jutis: bezjēdzīgos sarkanās armijas uzbrukumus, mūžīgi piedzērušos padomju virsniekus. Un uzbrukuma laikā neskanēja: par Staļinu! Par Dzimteni! Skanēja nāvei nolemto karavīru izmisuma kliedzieni. Autors apraksta, kā veidojas imunitāte pret nāves bailēm, to, ka frontē karavīram galvenais ir nevis ideoloģiski saukļi, bet gan centieni kaut kur paēst un mēģināt nodzīvot lieku stundu. Vācieši brīnījās par sarkanās armijas karošanas metodēm. N. Ņikuļins atstāsta sarunu jau pēc kara ar kādu bijušo vācu armijas virsnieku. Vācietis stāstījis: ”Mēs no jūsējo līķiem salikām divus metrus augstu valni, bet viņi vēl lien un lien uz lodēm, rāpjas pāri līķu kaudzei, mēs viņus šaujam un šaujam, bet viņi tik lien un lien… Bet ko jūsējie darīja Kurzemē?” Viņš turpina: “Reiz krievu karaspēka masa devās uzbrukumā. Mēs to sagaidījām ar saskaņotu ložmetēju un prettanku lielgabalu uguni. Dzīvi palikušie uzbrucēji pagriezās atpakaļ. Bet tad no krievu ierakumiem sāka šaut desmiti ložmetēju. Mēs redzējām, kā neitrālajā joslā skraidīja no šausmām prātu zaudējušais jūsu karavīru pūlis!”
Autors nebaidās palūkoties uz sarkanās armijas karavīru ”varonīgo veikumu” ”atbrīvotajā” Polijā un Vācijā. Dzeršana, izvarošanas, atklāta laupīšana bija padomju karavīra atbrīvotāja ikdiena.
Neviens vācu tēvs nevarēja būt drošs par savas sievas vai meitas nekrišanu ”atbrīvotāju” nagos, un tad goda laupīšana bija mazākais ļaunums, kas ar vācu sievietēm pirmajos pēckara mēnešos varēja notikt. N. Ņikuļins atceras, ka tas notika ar visām (!) vācu sievietēm, kas bija atrodamas. Rets bija dzīvoklis vai māja, kas netika izlaupīta.
N. Ņikuļins atzīst, ka atmiņas par karu viņam nav devušas mieru visus pēckara gadus: ”Šajā manuskriptā es risināju tikai savas personiskās problēmas. Es uzreiz nevarēju samierināties ar to, ka no kara atgriezos savainots, kontuzēts un nospiests. Tajā laikā nebija jēdzienu “Vjetnamas sindroms” vai ”Afganistānas sindroms” un mūs neārstēja psihologi. Katrs glābās, kā mācēja. Viens dzēra šņabi, cits, zaudējis savu morālo stāju, kļuva par bandītu… Bija arī tādi, kas plēsa sev uz krūtīm kreklu un prasīja taisnību. Tos ātri aizsūtīja uz gulagu ārstēties. (..) Es glābos darbā, taču, kad briesmīgie nakts murgi man neļāva gulēt, savu neizturamo sirdssāpi izliku uz papīra.”
Tā tapušas atmiņas, kas nav līdzīgas citām līdz šim lasītajām. Protams, jebkuras atmiņas ir subjektīvas, taču N. Ņikuļina grāmatu der izlasīt visiem, kas interesējas par šo vēstures posmu.
